Tiecoties pēc kvalitatīvas dzīves, mediķi strādā vairākās darbavietās

Linda Spundiņa

Foto - Ieva Leiniša/ LETA

Mediķa profesija ir ne tikai darbs, bet arī dzīvesveids, kas nereti var būt veselībai pat kaitīgs, strādājot garas, emocionāli smagas stundas. Pēc nogurdinošas dežūras, daudziem neseko atpūta, bet gan nākamā maiņa jau citā darbavietā.

“Hobijs, par kuru kaut ko samaksā”

Medmāsa Evita Krasta jau kopš bērnības par savu dzīves aicinājumu uzskata medicīnu. Sapnis ir piepildīts, pat ar uzviju, jo sieviete oficiāli strādā divās darbvietās – Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā un Rīgas 2. slimnīcā.

Strādāt mēnesī septiņas līdz astoņas diennakts dežūras vienā slimnīcā un četras līdz piecas tikpat nogurdinošas 24 stundu maiņas otrā slimnīcā nav Evitas sapņa piepildījums, bet gan spiesta vajadzība: “Lai varētu nevis tikai labi dzīvot, bet gan izdzīvot – nomaksāt visu un lai paliek kaut kas arī dzīvošanai, tad ar vienu darbu to nosegt nevar. Medicīna ir tāds hobijs, par kuru tev kaut ko samaksā. Uzsvars uz – kaut ko.” Medmāsa atklāj, ka abās darbavietās tikai, ja strādāts arī svētku dienas, alga pēc nodokļu nomaksas nedaudz pārsniedz tūkstoš eiro.

Evita jau kopš 2014. gada piekopj šādu praksi – no vienas darbvietas uz nākamo. Tas neesot nekas jauns. Pēc vienas nakts dežūras seko nākamā, jo, tā kā viņa nav rīdziniece, tas iznāk izdevīgāk, lieki neizdodot naudu par transporta pakalpojumiem.

Medmāsa atzīst, ka šāds dzīvesveids ietekmē viņas veselību. Tas esot tikai laika jautājums, kad viņu piemeklēšot nopietnākas kaites. “Bet arī tagad jau ir kaut kādas vainas, piemēram, tur spiediens mazliet palēkā, tāpat vielmaiņa ir sabeigta ar tām dežūrām, jo tu jau nekad nepaēd tad, kad gribētu. Tu ēd tad, kad tu vari,” saka medicīnas darbiniece.

Pārgurums atsaucas uz pacientiem

Evitai Rīgas 2. slimnīcā ir 25 – 30 pacienti, savukārt Stradiņu slimnīcā – 14 gultasvietas, kur ievieto pacientus ar smagām diagnozēm, arī no intensīvās reanimācijas.

“Protams, ka darba kvalitāte cieš. Pirmkārt, tu pats ciet no tā, ka tu domā, vai tu esi visu izdarījis. Otrkārt, es nevaru veltīt savu laiku pacientam, cik viņam būtu nepieciešams pēc visiem standartiem un nolikumiem. Tu ieskrien iešpricē un aizskrien projām pie nākamā pacienta. Tev jau ir visi citi darbi: jāved uz operācijām, visiem rentgeniem, jāpārsien un jātaisa injekcijas pacientiem,” atzīst medmāsa.

“Ja tu esi pārguris, tad pēc idejas tu varētu ņemt slimības lapu ar izdegšanas sindromu, kas tagad pilnīgi oficiāli ir kā slimības lapa. Ja es paņemšu to slimības lapu… Mēs jau katrs domājam, kas manā vietā strādās? Nav jau kas strādā. Tu pat īsti slimot nedrīksti. Tu ej uz darbu pat slims, jo tajā brīdī tu domā par to, ka nebūs, kas tevi var aizstāt, jo saka, ka samaksās mums dubultā par virsstundām, bet neļauj jau tās virsstundas strādāt.”

Ja atļautu virsstundas, maksātu dubultā

Pērn pieņemtais ārstniecības likums paredz, ka mediķi drīkst strādāt 16 virsstundas septiņu dienu periodā, par to saņemot attiecīgu virsstundu atalgojumu, saskaņā ar Darba likumā noteikto kārtību.

Kāda garīgās aprūpes medmāsa, kura vēlējās palikt anonīma, dalās savā pieredzē: “Agrāk strādāju tā – atbrauc no diennakts dežūras mājās un atkal brauc strādāt, jo tad man bija pagarinātais darbalaiks. Tā agrāk drīkstēja. Kad pieņēma likumu, ka jāmaksā ir dubultā par pagarināto darbalaiku, tad nu vairs neļāva strādāt. Tā vietā paņēma jaunu personālu klāt.”

Pēc šāda pavērsiena medmāsa sāka ņemt neoficiālas dežūras no kādas māsiņas, kura strādā divās darbvietās, bet abās nevar pagūt nostrādāt visas maiņas. Viņa divas savas dežūras vienkārši atdod, un medmāsas pēc tam norēķinās savā starpā.

“Manā slimnīcā to nezināja, bet nodaļa gan bija informēta. Ir daudz tādu māsiņu, kuras nevar nostrādāt pašas un pārdod savas dežūras. Par katru tādu dežūru mums ir jāraksta papīrs un jāprasa nodaļas ārstam atļauja. Tātad sanāk, ka viņš zina, ka mēs tā strādājam,” skaidro medmāsa.

Pensija aizvieto otru darbu

Veselības pasliktināšanās un sasniegtā pensijas vecuma dēļ medmāsa pārtrauca ņemt papildu maiņas: “Es vairs nevarēju paiet. Labi, naudas būs mazāk, bet es nevaru… Vienkārši nevaru.” Pašlaik viņa strādā pilnu slodzi, kas ir vidēji septiņas diennakti garas maiņas mēnesī.

Uz lielu cilvēku skaitu – 35 līdz 37 pacientiem – pārsvarā ir viena medmāsa. Visiem slimniekiem ir jādod zāles, ar visiem ir jāparunā, jāmēra spiediens, jāliek sistēmas, jākārto dokumenti, jāsagatavo konsultantiem un vēl daudz kas cits jādara. Savukārt emocionāli grūti ir strādāt ar garīgi slimiem pacientiem: “Katetrus viņiem nevar atstāt, jo tos izrauj ārā. Atkal jāiet likt. Reti kuru nakti visi guļ. Ir tādi, kas neguļ, staigā un pamodina citus. Tāpat katrs nāk ar savām sūdzībām, katram vajag uzmanību. Lūk, kad tu daudz strādā, tu vispār neesi spējīgs ar viņiem runāt. Tu vienkārši sūti viņus tālāk,” stāsta medmāsa.

Aptuvenā alga par šādu darbu ir 650 eiro pēc nodokļu nomaksas. Tas nepavisam nav motivējošs atalgojums, tāpēc, pēc medmāsas sacītā, visas citas medmāsas strādā pa divām darbvietām vai arī saņem pensiju.

Ceļo ne tikai medmāsas

Arī ārsti iet no vienas darbavietas uz otru. “Man oficiāli ir trīs darba vietas,” atklāj anestezioloģijas – reanimatoloģijas rezidente Elizabete Svareniece. Viņa stāsta, ka 90% viņas kolēģu arī strādā vairāk nekā vienā darbavietā. Sievietes pirmais darbs ir pilnas slodzes rezidentūra Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers”. Tur vidēji mēnesī sanāk viņai strādāt 168 stundas. Tad viņa vēl pēdējās nedēļas strādā pusslodzi neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) aptuveni 88 stundas mēnesī. “Agrāk es ņēmu diennakts maiņas, kur dežūras bija 23 stundas, bet tagad es pārgāju tikai uz dienas dežūrām, jo tad es biju nekāda. Bet tāpat man tagad ir viena diennakts maiņa,” stāsta jaunā ārste.

Trešā sievietes darbavieta ir poliklīnika, kur viņa strādā kā dežūrārsts. Tur viņa pēc rezidentūras darba dienās pāris vakarus mēnesī parasti no 16.00 – 20.00 aizbrauc, vai arī sestdienās nostrādā no 9.00 – 15.00. Kopumā viņa strādā 1,75 lielu slodzi. Vidēji mēnesī tās ir nostrādātas 275-300 stundas. Jāpiemin, ka 30 diennaktīs ir 720 stundas, kas arī ir jāvelta miegam un enerģijas uzņemšanai.

Elizabete stāsta: “Ja man rezidentūrā maksātu tik daudz, cik es nopelnu par trīs darbiem, tad es nekur neietu papildus stādāt. Kad tu esi nomācījies vairāk nekā sešus gadus, tev gribas sākt beidzot veidot ģimeni, domāt par bērniem. Tu saproti, ka neko nevarēsi atļauties. Labi, par rezidenta algu es varētu sevi uzturēt, bet tad bez nekādiem izbraukumiem. Kaut vai tāda lieta kā kongresi vai kaut kādas apmācības, uz kurām man jāiet un jāsakrāj punkti pēc beigšanas.”

Labāk atlūgums, nevis sabojāta veselība

Nesen sieviete uzrakstīja atlūgumu ātrajā palīdzībā tāpēc, ka izsaukumos vairs neredzēja izaicinājumus. Elizabete “ātrajos” sāka strādāt, jo vēlējās apgūt kaut ko jaunu un gūt plašāku pieredzi. Pēc nostrādātiem četriem gadiem viņa saprata, ka kaut kas ir jāpamaina dzīvē. “Es esmu nogurusi. Es izdegu. Es palieku uzvilkta, man nav laika nekam. Hroniskais noguruma sindroms – man visu laiku nāk miegs. Tu nevari neko citu izdarīt. Kamēr citi atpūšas brīvdienās, tu zini, ka tev ir jāiet uz darbu, un tu nevari normāli neko izdarīt,” atklāj rezidente.

“Ja tu gribi dzīvot kvalitatīvu dzīvi un nepirkt akcijas produktus, bet pirkt tādus, kādus tiešām gribētu ēst. Ja tu gribi arī ziemai nopirkt zābakus un mēteli, tad nu tu nevari savādāk, kā strādāt vairākās darbvietās,” stāsta medmāsa Evita.

Veselības aprūpes finansēšanas likums

Gada nogalē skaļi izskanējuši mediķu protesti par nepietiekamo nozares finansējumu. Arī Saeimas deputāti apzinājās, ka veselības aprūpei ir būtiski jāpalielina budžets, tāpēc 2017. gada nogalē pieņēma Veselības aprūpes finansēšanas likumu, bet mediķu algu celšanai nepieciešamo finansējumu, ko paredz likums, tomēr nespēja atrast. No 120 miljoniem eiro valdība radusi iespēju nodrošināt tikai pusi. 60 miljoni eiro ļaus 2020. gadā mediķu minimālā atalgojuma slieksni vidēji palielināt par 10%.

Veselības ministre Ilze Viņķele intervijā LTV raidījumā “Rīta Panorāma” atzina, ka prasība palielināt mediķu atalgojumu un finansējumu veselības aprūpei ir absolūti taisnīga, taču, ierakstot lozungu likumā, nauda nerodoties, tā esot tikai ilūzija. I. Viņķele pauda cerību, ka mediķu arodbiedrības nāks talkā, veidojot nākamā gada budžetu, un palīdzēs rast naudu.