Selīna Vancāne: “Cīņa pret netaisnību ir mans enerģijas draivs”

Helēna Rozalinska

Foto: Ģirts Raģelis

Selīna Vancāne (Attīstībai/Par!, Progresīvie) ir viena no tiem Rīgas domes deputātiem, kas domē ievēlēti pirmo reizi un nu jau dažus mēnešus pilda šos pienākumus. Par viņas ievēlēšanu Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanās nobalsoja 44 914 rīdzinieki. “Mans mērķis ir panākt, lai Rīga ir tiešām domāta cilvēkiem,” saka deputāte.

S. Vancāne ilgi un aktīvi darbojusies starptautiskā nevalstiskā organizācijā CEE Bankwatch Network, kas nodarbojas ar valsts finanšu uzraudzību, biedrībā Zaļā brīvība un nodibināja Teikas apkaimes biedrību. Papildus visam viņa kopā ar citiem pilsētas aktīvistiem uzsāka cīņu par parka izveidi bijušā velotreka Marss vietā un pievērsa uzmanību tam, kā tika pieņemti lēmumi šo vietu apbūvēt.

Selīna ir arī iniciatīvas pilna divu mazu bērnu māte, kura studē doktorantūrā RTU un nodarbojas, pēc viņas vārdiem, ar savu hobiju – pilsētvides uzlabošanu un sabiedrības līdzdalības veicināšanu, uzsverot arī zaļo zonu nepieciešamību Rīgā.

Kādas sajūtas jūs pārņēma, kad tikāt ievēlēta?

Īstenībā tas bija mazliet pārsteigums. Es kampaņas laikā biju sev noteikusi moto – nedari neko tādu, ko būtu sāpīgi pazaudēt un centos sabalansēt savu laiku gan bērniem, gan pienākumiem. Politiskajā kampaņā ieguldīju to, ko es neatkarīgi no vēlēšanām būtu darījusi, un man nebūtu žēl pazaudēt savu laiku neveiksmes gadījumā. Atceros to nakti, kad gaidīju vēlēšanu rezultātus. Biju jau izdomājusi, ko darītu kā rezervists, bet pie sevis cerēju tikt piecpadsmitniekā. Bet, tā kā es ieguvu pārliecinošu balsu skaitu, tas man iedeva milzīgu pārliecību un ticību tajā, ko es daru. Tas mani iedvesmo un šo pateicību nevar izteikt vārdiem, jo tas ir arī milzīgs novērtējums tam, ko es līdz šim esmu darījusi un grasos darīt tālāk.

Jūs bijāt Teikas apkaimes biedrības dibinātāja?

Jā, tā bija mana ideja un arī izteikta vajadzība. Vēlāk piedalījos arī Rīgas apkaimju alianses dibināšanā. Mēs sapratām, ka apkaimē ir vienas un tās pašas problēmas, bet ir arī individuāli gadījumi, kas raksturīgi atsevišķiem reģioniem un prasa lielāku piepūli. Lai izdarītu vairāk, ir jāapvieno spēki.

Kas jūs pamudināja sāk šādu kustību pilsētā?

Diezgan izteikta atbilde uz iepriekšējās Rīgas domes bezdarbību, vienaldzību, arī sliktā komunikācija – tas ir gandrīz visu apkaimju biedrību dibināšanās iemesls.

Mani tolaik virzīja vēlme savu apkaimi padarīt labāku tieši savas ģimenes dēļ, jo man bija piedzimis pirmdzimtais un es sapratu, ka šī ir tā vieta, kur es dzīvošu vēl vismaz vairākus gadus. Var teikt, ka biju entuziasma pilna māmiņu kopšanas atvaļinājumā, jo, staigājot ar savu mazuli pa Teikas ielām, sapratu, ka nav kur apsēsties vai kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērniem.

Prioritāte bija bērni, bet sanāca arī veiksmīgi sapulcēt videi draudzīgos cilvēkus, jo darbojos arī tiešās pirkšanas pulciņā. Pirkām kopā bioloģisko pārtiku un meklējām dažādus vides risinājumus, piemēram, atkritumu šķirošana un pat komposta kaudžu veidošana.

Atceros, ka apkaimju aktīvisms iesākās vēl pirms es kļuvu par māmiņu. Tolaik Rīgas dome forumā Rīga dimd mani uzaicināja astāstīt, kā efektīvāk iesaistīt iedzīvotājus šāda veida kustībās, jo man bija liela pieredze nevalstiskajā sektorā šādos jautājumos. Un tad pieķēru sevi pie domas – es viņiem stāstu par biedrību dibināšanu un darbību tajās, bet pašai tādas nav? Un tad es sāku domāt, ka kādam ir jānodibina Teikas apkaimes biedrība, bet man pašai likās, ka tam visam nepietiks laika.

Galu galā sapratu, kas un kā man ir jādara, un, tā kā neviens cits to nedarīja, tad ķēros pati pie darba. Es no tā biju ilgi izvairījusies, jo man ir ļoti augstas prasības pret darbu, kuru es daru, jo pieķeros tam simtprocentīgi. Vienmēr nākas izvēlēties, no kā atteikties, ja uzņemos jauno. Tāpēc tieši tad, kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā, likās – īstais brīdis izveidot pamatus biedrībai.

Kas mainās jūsu profesionālajā sfērā, kļūstot par Rīgas domes deputāti?

Tā pati darbība jau vien turpinās, tikai pāriet nākamajā līmenī un man ir daudz lielākas pilnvaras, piemēram, ietekmēt dienaskārtību Rīgas domē. Es joprojām vēlos darboties arī kā enerģētikas eksperte, turpināšu darboties biedrībā un pētniecībā doktorantūrā. Tas, ka esam lielākā domes frakcija, dod lielākas iespējas kaut ko patiešām ietekmēt un piepildīt nākotnes plānus. Mēs esam noskaņoti par zaļu, atvērtu Rīgu.

Jūs minējāt, ka svarīgi noteikt prioritātes. Kādi tad būtu šī brīža aktuālākie risināmie jautājumi?

Mūsu mērķis ir padarīt sabiedrības līdzdalību efektīvu un izstrādāt sistēmu, lai sadarbotos ar sabiedrību – konsultatīvā padome, kurā būs pārstāvētas visas sabiedrības grupas. Jāuzlabo sabiedriskās apspriešanas procedūra, jāpadara tā jēgpilna, nevis tikai ķeksīša pēc. Iedzīvotāju iesaiste ir ļoti būtiska, un komunikācijas jautājums ir jārisina.

Otrā prioritāte ir veidot zaļo zonu kartēšanu, kas ļautu saprast to potenciālu publiskās lietošanas mērķim. Nepieciešama atvērto datu platformas izveide, kurā pēc īpašuma tiesībām varētu saprast, vai tā ir valsts vai pašvaldības vai privātā teritorija, un attiecīgi skatīties, kā to izmantot sabiedrības labā. Lai nebūtu tā, ka aiz žoga stāv lieliska zaļā teritorija, un neviens to neizmanto. Nākotnē tas ļautu izvairīties no neatgriezeniskām kļūdām un piemeklēt apbūves teritorijas tām atbilstošās vietās nevis zaļajās zonās.

Trešā prioritāte ir ēku energoefektivitāte, kas ir ļoti būtiska joma Latvijā, un tai ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu, kurā pašvaldībai ir lielāka loma. Mēs plānojam pārveidot Rīgas enerģētikas aģentūru, lai palielinātu lomu energoefektivitātes uzlabošanā, kas Rīgā ir salīdzinoši problemātisks jautājums. Ēku energoefektivitāte ir svarīga ne tikai no klimata ietekmes puses, bet arī no ēku saglabāšanas jautājuma, jo daudzas atrodas ļoti kritiskā stāvoklī un tās ir steidzami jāglābj. Tāpat tas ir komforts un sakārtota apkārtējā vide.

Šo situāciju Ir iespējams mainīt, ja tiks piedāvāti gatavi risinājumi iedzīvotājiem, nevis gaidīts, kamēr viņi mobilizēsies. Jāstrādā ar finanšu piesaisti, bet tas ir ļoti reāli, galvenais, lai ir politiskā griba, kas ilgstoši nav bijusi.

Kādu jūs redzat Rīgu nākotnē?

Mans mērķis ir panākt, lai Rīga ir tiešām domāta cilvēkiem. Ar to es saprotu, ka ir draudzīgas pārvietošanās iespējas, lai visas dzīvei nepieciešamās vietas atrodas 15 minūšu attālumā ar velosipēdu vai kājām.

Jāsāk ar to, ka “jāiedzīvina” apkaimes, radot centra potenciālus. Es noteiktu redzu, ka mēs tuvosimies tādiem pilsētas standartiem, kādi ir Nīderlandē vai Skandināvijā. Tas, ka esam atpalikuši no viņiem pat par vairākiem desmit gadiem, nozīmē, ka mums ir jādomā plašāk un jāpanāk rezultāts ar stratēģiski plānotām rīcībām. Mēs varam mācīties arī no viņu sliktās pieredzes, kas nav mazsvarīgi.

Ļoti svarīga ir arī sociālā vienlīdzība, lai nebūtu tā, ka uz vides attīstības rēķina tiek aizmirstas kādas sociālās grupas. Svarīgi, lai visiem ir pieejams publiskais transports un vide ir piemērota ne tikai jauniešiem, bet visiem – arī pensionāriem, bērniem, invalīdiem utt.

Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm, ko jūs varat teikt par Latvijas galvaspilsētu?

Diemžēl mēs esam diezgan atpalikušā līmenī, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Tas noteikti ir bijis neapdomīgas un neplānotas sistēmiskas darbības un arī korumpētības dēļ, jo, piemēram, Lietuva iegulda un attīsta tādas infrastruktūras, kultūras objektus, vidi sabiedrībai, ka ir jau soli priekšā mums.

Vai šobrīd sabiedrības iesaiste ir pietiekama?

Iedzīvotājiem būtu jābūt paļāvībai uz sevis vēlētajām personām, jāuzticas viņiem, kas diemžēl nav. Problēma ir tāda, ka sabiedrība mobilizējas tikai tad, kad viņos neieklausās, neņem vērā, un man liekas, ka mūsdienās tādā normālā sabiedrībā nevajadzētu būt tādiem Marsa parka piketiem vai protesta akcijām. Arī pārmetums cilvēkiem, kur viņi bija ātrāk, ir pilnīgi nevietā, jo sabiedrībai nav pienākums skatīties līdzi visiem termiņiem un apspriešanām, ja valsts neprot piedāvāt informāciju un iesaistīt iedzīvotājus. Tā nav cilvēku problēma, tā ir tikai un vienīgi pārvaldes problēma. Ja būtu normāla sistēma, kurā visu laiku notiek komunikācija, tad sabiedrībai arī būtu šī te uzticība un lielāka paļāvība.

Jūs piedalījāties protesta akcijā pret velotreka Marss vietas apbūvi un koku izciršanu un tā ir ļoti sāpīga tēma jums. Kādas ir sajūtas, nepanākot vēlamo, redzot, kā tiek nocirsti koki un izniekots laiks?

Tas nav tikai pikets, bet gan darbs vairāku mēnešu garumā, un manam mazākajam bērniņam bija tikai pieci mēneši, kad sākām cīņu. Sapratu, ka ir jāiesaistās, kad redzēju Mārtiņa Ķibilda raidījumu “Adreses”. Mēs apvienojām kopā četras biedrības un sākām darbu. Sākumā likās, ka es nevarēšu, jo man taču ir mazs bērniņš, bet tas netaisnības elements man iedeva vēl lielāku cīņas sparu. Redzot to, ka mums nesniedz atbildes uz jautājumiem, mani vēl vairāk saniknoja un deva spēku virzīt lietas tālāk, cīnīties par taisnību. Bet tas prasīja ļoti daudz – gan ģimenes dzīvē, gan veselībā un laikā.

Sāpīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī attieksme. Viss tika skatīts valsts drošības kontekstā nevis sabiedrības interesēs. Nevienā brīdī mūsu argumenti pat netika uztverti pēc būtības, piemēram, nozīme Latvijas velosporta vēsturē un arhitekta Eižena Laubes darba nozīme (projektēja lapenīti pie starta vietas Marsa parkā). Var teikt, ka jā, mūs uzklausīja, ļāva runāt, bet pēc būtības neviens nevienā brīdī neiedziļinājās šajā tēma. Apmēram tā tas notiek daudzās jomās Latvijā.

Svarīgs ir veids, kā tiek pieņemts lēmums un kā sabiedrība var iesaistīties lēmuma pieņemšanā. Bet šajā situācijā aiz slepenības plīvura var manevrēt ar visu, ko vien vēlas, jo sabiedrība to nevar pārbaudīt.

Tomēr protesta ideja nebija mana. Es tiešām līdz pēdējam brīdim uzskatīju, ka tas ir jāizmanto tikai tad, kad vairs nav citas iespējas, lai mūs uzklausītu. Pēc būtības es neesmu piketu cilvēks, jo atbalstu racionālu dialogu ar argumentāciju. Tāpēc tad, kad min Teikas protesta dalībniekus, nevar saprast, vai runa ir par racionālajiem sarunu cilvēkiem, kas pašā sākumā rakstīja vēstules un tikās ar amatpersonām vai tiem, kas apzīmēja žogu, meta ar olām un citiem.

Tika arī uzturēts mīts, ka mēs protestējām pret Valsts drošības dienesta (VDD) ēku, taču tas bija nepatiesi – mēs protestējām par konkrēto risinājumu šajā vietā, savācot vairāk nekā 15 000 parakstu. Sākotnēji mēs pat nenojautām, par kādas ēkas būvniecību tiek runāts.

Tas, ka atbilde par VDD ēkas būvniecību šai vietā sekoja tikai pēc tam, kad paraksti tika iesniegti Saeimā – lieliski parāda komunikācijas problēmas. Saņēmām negācijas, konspirāciju teorijas un visu ko, kas parāda arī sabiedrības attieksmi pret tiem, kas ir gatavi kaut ko darīt un iestāties par savām tiesībām.  Manuprāt, iesaisti nedrīkst pārmest, drīzāk jau tieši neiesaistīšanos un vienaldzību. Šajā vietā varēja arī būt kas cits, kaut kas nelikumīgs, piemēram, ko tieši ar šādu apkaimes cilvēku iesaisti varētu atklāt, bet, diskreditējot aktīvismu, tiek mazināta sabiedrības vēlme iesaistīties arī turpmāk.

Kas jums visvairāk riebjas, ko jūs nevarat paciest?

Netaisnību! To es nevaru paciest, tas mani sanikno. Netaisnīguma elements ir mans enerģijas draivs. Vienmēr cīnos, iestājos par taisnību. Man nepatīk netaisnība pret dažām sociālajām grupām, netaisnība lēmumu pieņemšanā un kaut kādu nesaprotamu interešu bīdīšana.

Vēl mani sanikno, ja kāds man grib pateikt priekšā, ko man darīt vai kā man ko teikt. Es protu uzklausīt racionālu kritiku, padomus, bet, ja kāds mani grib sākt virzīt savā pavadā – tā ir sarkanā gaisma un stop!

Šausmīgi nepatīk glaimi, esmu skeptiska un neticu pasaules brīnumiem. Līdz šim dzīvē tas man ir ļoti noderējis. Nevaru sadarboties ar cilvēkiem, kuriem neuzticos.

Lielākoties strādājat vīriešu kompānijā, kā ir būt sievietei šādā situācijā? Vai ir bijusi negatīva pieredze?

Līdz šim esmu darbojusies pārsvarā vīriešu kolektīvos, turklāt arī enerģētikas un finanšu jomā vairāk ir vīrieši. Ir bijušas pāris reizes, kad man jāsāk runāt par tehniskām lietām, lai mani uztvertu kā līdzvērtīgu, bet kopumā man ir laba pieredze. Manu viedokli ciena, jo svarīgi ir tas, kā tu sevi nostādi un kāds ir tavs pienesums. Esmu dzirdējusi, ka manī tieši novērtē loģisko, racionālo domāšanu.

Ja runājam par feminismu – es nekad neesmu gājusi ar lozungu par sievietēm politikā, man nav svarīgi sieviete vai vīrietis, galvenais ir prasme pārliecināt – runāt par to, kas nav mazsvarīgs, ko tu gribi darīt.

Neesmu īpaši uzsvērusi, ka esmu sieviete, tas vienkārši ir manas dzīves piemērs. Esmu divu mazu bērnu mamma, esmu izdarījusi daudz un varu izdarīt vēl vairāk. Būt sievietei nozīmē, ka varbūt tu esi ļoti agri cēlusies un neesi gulējusi, jo slims bērns, varbūt tikko bērnam mainījusi autiņus, skrien uz Ministru kabinetu, piemēram, un nevienam neinteresē, kas bijis līdz tam. Tajā brīdī tu esi tikai savā darbā un tiek vērtēts tikai tavs sniegums konkrētajā brīdī. Sievietēm ir milzīgs iekšējais spēks, un no viņām prasa daudz vairāk nekā no vīriešiem.

Sievietēm noteikti ir grūtāks ceļš arī politikā. Atceros, kad pati kandidēju, tad Twitter bija dažādi izteicieni par mani “skuķis”, “zaķis” u.c., bet es to neņemu ļaunā ja godīgi, jo tas ir par to cilvēku, kas uzrakstīja, ne mani.

Trakāk ir, kad sieviete uzbrūk sievietei, jo tā, man šķiet, tāda sievišķīga skaudība.

Vai jūs šobrīd atrodat sev brīvo laiku? Kāds ir jūsu hobijs?

Mans hobijs ir bijis strādāt apkaimes labā (smejas). Spēku uzlādei patīk pastaigas dabā, piemēram, Biķernieku mežā vai gar jūru un kopā ar bērniem. Vēl man patīk gatavot ēst, jo tas arī kaut kā “atslēdz” prātu, ļaujot atpūsties. Noteikti, ja man būtu vairāk brīvā laika, tad es gribētu vairāk lasīt, jo man stāv iesāktas kādas piecas, sešas grāmatas. Esmu diezgan garlaicīga ar to, ka dzīvē lasu profesionālo literatūru, jo izvērtēju, kur ieguldīt savu laiku. Un šobrīd es savu laiku ieguldu arī mācībās RTU vides inženierzinātņu doktorantūrā.

Vai ir gadījusies izdegšana?

Ir bijušas, bet tas bija jaunībā, kad skrēju apkārt uz visām pusēm, domādama, ka izglābšu pasauli, bet vienā brīdī tas mainās – saproti, kā efektīvāk strukturēt laiku. Man ir tik ļoti svarīgi izdarīt kaut kādu maksimumu no sevis, nepārkāpjot pāri savām robežām, tāpēc mēģinu viņas sargāt. Mani indikatori ir bērni, pēc kuriem saprotu, ka ir par daudz, jo viņi redz, kad man ir smagi un jūt mātes trauksmi. Tāpēc ieplānoju laiku un mēģinu iemācīt sev, ka prioritāte ir arī paēst pusdienas vai aiziet uz sporta nodarbību. Noteikti ierakstu visu dienas plānotājā, jo ja tas tur nav, tad arī nebūs.

Kas jūs visvairāk motivē?

Manī ir sajūta, ka visi esam dzimuši ar kaut kādu misijas apziņu, un, ja esam, dzimuši tad, mums kaut kas ir jāizdara. Es jūtos vērtīga tikai tad, ja es kaut ko izdaru patiešām labu. Paskatoties atpakaļ uz to, cik daudz ir izdarīts, var rast spēku iet tālāk. Motivē mans piecgadīgais dēls, kas pārņem manas idejas un es redzu viņā savas vērtības. Es zinu, ka mainīt vidi sev apkārt ir iespējams.