Misija Āfrikā izmaina dzīvi

Liāna Arita Jepifanova

Misionāre Evelīna Smane

Vēlme palīdzēt un spēcīgā ticība Dievam aizveda misionāri Evelīnu Smani uz izsalkuma, nabadzības un bezcerības epicentru – uz Āfriku. Viņai viesošanās Āfrikā vairs nav tikai atsevišķi misijas braucieni, bet gan dzīve, jo nesen Evelīna iegādājās vienvirziena lidojumu biļetes, lai nokļūtu tur uz palikšanu.

Jūs bieži esiet teikusi, ka jūsu Āfrika sākās ne tuvu Āfrikā. Pastāstiet par to!

Kad es sapratu, ka Jēzus deva man iespēju dzīvot, nevis eksistēt, es sapratu, ka negribu vienkārši sēdēt draudzē uz krēsla un reizi nedēļā ierasties uz dievkalpojumu. Es gribu teikt Jēzum “paldies” ar visu savu dzīvi. Vairāku gadu garumā es palīdzēju darbā Latvijas bērnunamos, veco ļaužu pansionātos un maznodrošinātajās ģimenēs. Kad man bija 18 gadi, es pabeidzu Starptautisko Bībeles koledžu Ukrainā un pēc koledžas beigšanas devos savā pirmajā misijas braucienā uz Ziemeļukrainu. Divas nedēļas mēs pavadījām čigānu taborā, kurā dzīvoja aptuveni 300 cilvēki. Mēs pabarojām viņus, mazgājām viņus un lūdzām par viņiem. Reizēm bija grūti noturēt asaras, redzot apkārt tik daudz sāpju, izsalkušas acis un izjauktus likteņus. Bet interesanti ir tas, ka es jutu – zinu, ko darīt. Es biju pārliecināta par savu rīcību. Sākumā es sajutu milzīgu prieku par to, ka varu palīdzet tiem, kas man neko nevar dot pretī. Kad es ar pāris bērniem stāvēju, lai nofotogrāfētos, un vienu no viņiem paņēmu rokās, tajā brīdī es sapratu, ka esmu misionāre.

Kāpēc nolēmāt kļūt par misionāru?

Es tiešām zinu, ka es neizlēmu. Kad man bija 16 gadi, Dievs manī ielika šo vēlmi. Ja vēlme būt par misionāru būtu tikai manas vēlmes, tad es jau sen būtu atteikusies no šis idejas. Cik daudz kritikas savā virzienā esmu dzirdējusi no kalpotājiem un no tuviniekiem, cik daudz nesapratnes, nosodījuma, ka mani sapņi ir muļķīgi un nesaprātīgi… Tas mani stipri ievainoja, taču es turpināju ticēt. Kopš 16 gadu vecuma visiem teicu, ka kalpošu Āfrikā, neskatoties uz to, ka nekas nenotika. Kaut par mani smējās, jokoja, es tik un tā ticēju.

Kāpēc tieši Āfrika?

Es ticu, ka Dievs ielika manī vēlēšanos kalpot cilvēkiem Āfrikā. Viņš piepildīja mani ar mīlestību un pārdzīvojumiem par šo tautu, pārdzīvojumiem, kurus es nekad iepriekš nebiju jutusi. Mani šeit atveda vajadzība. Un ar tādu vajadzību kā šeit savos dzīves ceļos iepriekš nebiju saskārusies. Šeit bērni prasa malku ūdens rotaļlietu vietā un dzer to no notekām, un pēc tam ūdeni dala savā starpā. Dzer ūdeni ar skudrām, paceļ no zemes kartupelīti un arī dala savā starpā, ēd ”ugali” (ēdiens – milti ar ūdeni), kaut arī miltos ložņā vaboles.

Vai varat raksturot savu pirmo braucienu uz Āfriku? Kā tas bija?

120 dienas izmainīja manu dzīvi. Tieši tik dienas es pavadīju, pirmo reizi atrodoties misijā Āfrikā, bet, ja precīzāk, tad Tanzānijā, pilsētā Kigome un tai tuvākajos ciematos. Un lai gan kāds sauc šo to par Āfriku, es savā sirdī to saucu par mājām. Secinājumus par šiem četriem mēnešiem esmu aprakstījusi šajā poēmā, citēšu pavisam nelielu gabaliņu: “Es redzēju, kā uz šiem akmeņiem guļ ļaudis. Es redzēju, ka šeit ir ne tikai grūti gulēt – šajās pelēkajās akmens sienās ir grūti domāt. Un pats skumjākais ir tas, ka šeit ir grūti sapņot. Katrs tavs sapnis izgaist, saskaroties ar šīm asajām malām. Tavs kaut kur sākas un beidzas šajās četrās noņemamajās sienās, tāpēc ka, pēc būtības, pat šie akmeņi nav tavi. Tos izīrē, nopelnot īres maksu ar smagu darbu. Galvenokārt mātes, kuru bērni tiešā šī vārda nozīmē dzīvo uz ielas, tāpēc mātes vēlas paspēt tirgū pārdot zivi, lai pārnāktu vēlu vakarā un pabarotu savus bērnus ar Ugali…” Es redzēju ”neredzamos” cilvēkus, kuru vajadzības un likteņi ir paslēpti tik tālu prom no civilizācijas.

Vai ir bijušas domas par to, ka tas nav jums, un vēlme visu pamest?

Tādu domu visu pamest nebija.

Kā pārdzīvojāt klimata maiņu?

Ja ir mērķis, tad pārdzīvosi visu – gan laika, gan kontinenta maiņu. Man ir mērķis, un es eju uz to.

Pastāstiet par ēdienu Āfrikā.

Ēdiens šeit nav diez ko daudzveidīgs…Vietējais ēdiens, kuram nav garšas – ugali (milti ar ūdeni), tas ir lēts un ar to ātri var sajust sāta sajūtu. Mēģināju to divas reizes tādēļ, ka man paprasīja to apēst. Vēl ēd pupiņas, ceptus un tvaicētus banānus. Kam ir nauda, tie ēd zivi un dzer tēju ar pienu un milzīgu daudzumu cukura. Rodas sajūta, ka viņi dzer cukuru, nevis tēju. Bet tā ir tikai ar tiem, kas var to atļauties.

Kādas ir kultūras atšķirības starp āfrikāņiem un latviešiem?

Āfrikāņi ir ļoti skaļi. Viņi sarunājas tā, it kā strīdētos. Ļoti emocionāli.

Pats briesmīgākais, ko nācās redzēt Āfrikā?

Ir ļoti daudz stāstu par bezizeju, un es nevaru izdalīt vienu. Man bija šausmīgi dzirdēt no sava tulka, kurš ir arī man tuvs draugs, par to kā viņiem ar sievu bijusi gadu veca meitiņa, kura saslima ar malāriju un viņiem pietrūka 40 centu, lai nopirktu medikamentus, un viņa nomira viņam uz rokām. Viņš vairākas stundas līdz pat rītam turēja savu mirušo meitu uz rokām, jo viņš nespēja pateikt to savai sievai. Man katru reizi ir šausmīgi skatīties uz bērniem, kuri guļ uz asfalta, ēd no atkritumiem un viņiem nav vecāku. Jūtos drausmīgi no šīs bezizejas.

Jūs esiet arī dibinātāja labdarības organizācijai “Healing by love”. Ar ko tā nodarbojas?

Organizācija sākās ar mazu mājas grupiņu, bet tagad nodarbojamies ar to, ka palīdzam bērniem saņemt izglītību un barojam tos. Organizējam projektus, lai celtu baznīcas un dzeramā ūdens akas Tanzānijā.

Burtiski nesen jūs pieņēmāt lēmumu un nopirkāt biļetes vienā virzienā. Kāpēc?

Uz šo brīdi es gāju ļoti sen un tas nebija spontāns lēmums. Es gatavojos šim brīdim vairāku gadu garumā, taču jo īpaši pēdējā gada laikā, kad es plānoju, kur es dzīvošu, jo man bija vajadzīga vietējo ļaužu komanda. 2017.gada oktobrī es sagaidīju savas grāmatas “Mīlestība atrod ceļu” («Любовь найдет путь») izdošanu un jau decembrī es attapos Āfrikā ar savu vietējo ģimeni, ar kuru mēs dzīvojam vienā mājā. Mūsu “ģimenē” ir 7 pieaugušie un 6 bērni, par kuriem es rūpējos un esmu ļoti pateicīga.

Kas jūs atbalstīja visus šos gadus?

Galvenokārt tie ir cilvēki no manas draudzes Rīgā, bet tāpat ir arī daudzi cilvēki visā pasaulē, kurus es ne reizi neesmu satikusi, bet viņi atbalsta manu kalpošanu.

Daudzi nezina, bet pavisam nesen jūs Āfrikā saslimāt. Kā tas notika?

Jā, man bija vēdertīfs, bet, godīgi sakot, es ne pārāk pievēršu tam uzmanību, jo, esot Āfrikā, tas ir bijis jau vairākkārt. Pašā pirmajā reizē es saslimu ar malāriju un 5 dienas gulēju slimnīcā pie sistēmas. Bet tā ir dzīve, un par visu tajā ir sava cena. Protams, man ir vakcīnas, bet pastāv milzīgs daudzums slimību, pret kurām nav vakcīnu.

Kur atrodiet drosmi turpināt darīt to, ko darāt, neskatoties ne uz ko?

Kāds ir pārliecināts, ka iedvesmu var atrast Āfrikā, taču tas nav tā. Ja tu līdz tam neesi iedvesmots un motivēts no iekšienes, tad, aizbraucot tur, vari visā vilties, ieraugot tik daudz sāpju un netaisnības. Esmu izdarījusi secinājumu, ka mana iedvesma ir pie krusta – atradu to Jēzū. Kad sajūtu, ka esmu nogurusi un gatava padoties, es cenšos vērst savu skatu uz Jēzu. Es atdodu viņam savu nogurumu un skumjas, lai saņemtu Viņa spēku un cerību.

Kas ir pēdējais, kas noveda jūs līdz asarām?

Es stāvēju ar vienas apmetnes līderiem, un viņi teica, ka viņiem ir milzīga problēma ar ūdeni. Sievietes iziet no mājām sešos no rīta un atgriežas vienos dienā, lai iegūtu nelielu ūdens spaini. Tieši tajā brīdī es sāku raudāt. Es sajutu milzīgu starpību starp sausu teoriju par to, ka “Āfrikā trūkst ūdens” un tas nekā tevi neskar, jo tas ir tik tālu, lai skartu tavu sirdsapziņu. Tomēr esmu pārliecināta, ka mums vajadzētu pārdzīvot tādas sāpes, jo, ja tas nekad nebūs sāpējis, tu nekad nerīkosies. Pēc pusotra mēneša mēs izveidojām dziļu aku, kura līdz šai dienai kalpo šīs apmetnes ļaudīm.

Kādi dotajā brīdī ir plāni nākotnei?

Pats lielākais plāns šobrīd ir sākt skolas būvniecību vienā no Āfikas ciemiem, kur nav kvalitatīvas izglītības. Un, protams, palīdzēt, vienkārši palīdzēt cilvēkiem. Es katru dienu sastopos ar cilvēkiem, kam ir kāda vajadzība. Piemēram, mūsu organizācija dod iespēju vietējām āfrikāņu sievietēm piedalīties šūšanas kursos, lai tās varētu apgūt nepieciešamās prasmes un nopelnīt.

Par ko jūs visvairāk sapņojat?

Es ticu, ka katram cilvēkam ir savs dzīves aicinājums, un es vēlos izpildīt savu.