Lelde Lietaviete ir televīzijas kanāla RīgaTV24 raidījumu Tete-a-tete ar Rīgu, Rīgas Stila pavēlnieks vadītāja un producente. Savā darbīgajā ikdienā viņa paspēj laiku veltīt gan sev, gan saviem mīļajiem, kā arī apmeklē dažādus kultūras pasākumus, aizrautīgi lasa grāmatas, kas viņu iedvesmo. Šogad – Latvijas simtgadē – viņa plāno apprecēties ar savu mīļoto vīrieti Aivi Ceriņu, kurš ir RīgaTV24 raidījuma Preses klubs vadītājs. Kā viņa pati saka, viņas mūža vīrietis, ar kuru viņa var dalīties savos kvēlākajos sapņos.
Vai tuvākajā nākotnē ir plānots kāds jauns projekts, varbūt raidījums, kuram būsi producente?
Jauni projekti jau ir nepārtraukti, un tikko mēs noslēdzām tādu dabas raidījumu ciklu Mazāk ir vairāk. Tas bija četru raidījumu cikls, ko mēs veidojām sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM). Tur mēs runājām par to, kas ir Zero Waste domāšana, kā vispār radīt mazāk atkritumu, kā tos pareizāk šķirot. Tas bija tāds īss raidījumu cikls, tāpēc varbūt it kā paskrien garām, jo tie raidījumi, kas ir Rīgas stila pavēlnieks, Tete-a-tete ar Rīgu, tie jau ir gadiem. Tad šķiet, ka tie ir tādi redzamāki, bet man nepārtraukti ir mazi projekti, kurus es pati veidoju un par kuriem es pati arī atbildu kā producente.
Kas tavā ikdienas darba procesā tev visvairāk patīk?
Viss. Protams, ka ir kaut kādas lietas, kas man nepatīk. Tas, kas man patīk noteikti ir tā daudzveidība, un es tiešām mīlu savu darbu. Man ļoti patīk to darīt, un cilvēki, ar kuriem es satiekos katru dienu, tie ir iedvesmas stāsti. Man ir tā, ka neviena diena nav tāda kā iepriekšējā. Katru dienu es esmu tik uzlādēta, liekas wow, cik šodien bija superīga diena. Mums ar draugu arī ir tāds paradums, ka pirms miega mēs izrunājam, tā kā viens otram uzdodam jautājumu, kas ir bijis labākais, kas šodien tevi ir īpaši iepriecinājis. Un es pat neatceros, kad man būtu bijis tā, ka nav, ko atbildēt. Drīzāk ir tā, ka – ko izvēlēties? Man, piemēram, šobrīd vislielākais gandarījums, ko es daru, es veidoju tādu gada zīmolu – Tete-a-tete ar Rīgu gada zīmols. Tas būs trešo gadu pēc kārtas, kur apbalvo latviešu zīmolus. Un es to taisu viena pati, tas ir ļoti liels izaicinājums, bet tas ir tas, kas man patīk manā darbā.
Cik daudz no tava laika aizņem darbs?
Vai tas ir labi vai slikti, es vēl neesmu sapratusi, bet darbs ir mana dzīve, darbs ir mana ikdiena. Man nav tāds darbalaiks no deviņiem līdz pieciem. Mans darbs ir no tā brīža, kad es pieceļos, līdz tam brīdim, kad es eju gulēt. Darbs ir arī brīvdienās, jo nereti ir jābrauc taisīt sižetus un reportāžas. Pat ja nav kaut kur jābrauc, es jau plānoju nākamās nedēļas darbus, un, par ko es varētu uztaisīt sižetus, internetā meklēju un eju cauri tam, kas vēl interesants notiek, kas vēl kaut ko interesantu rada. Tāpat es skatos savu raidījumu un analizēju, kas nav bijis labi samontēts.
Tad tas ir tāds nemitīgs izpētes process?
Tas ir nemitīgs, jā. Darbs ir mana dzīve. Darbs ir mana rutīna, bet man tas patīk. Es tiešām esmu sava darba fanāte.
Kādā intervijā esi minējusi, ka sākotnēji uzstāšanās publikas priekšā tev izraisīja lampu drudzi. Kā tu tiki tam pāri?
Nevarētu teikt, ka es esmu pilnībā tam tikusi pāri, bet kādreiz man bija krietni grūtāk. Tas lampu drudzis īstenībā bija šausmīgs. Bija tā, ka pirms publiskas uzstāšanās man tiešām parādījās fiziski nelaba dūša. Man likās, ka es ģībšu, tā, ka tev ir galvas reibonis. Un tas samazinājās laikam, vienkārši darot arvien vairāk, kāpjot arvien biežāk un biežāk uz skatuves, sev vienkārši iestāstot, ka tu vari. Principā viss jau ir mūsu galvās. Es atradu vairākas lietas, kas man it kā palīdz. Piemēram, ja man ar plaukstām nodauza pa muguru. Man viena meitene izstāstīja, ka tad, ja tev nodauza ar plaukstām pa muguru, tad tev ir savilkušies nervi tajā brīdī, bet tu viņus tā kā atslābina. Pirms laika es vadīju Olimpiskajai komitejai jauno tērpu demonstrāciju, biju ārkārtīgi uztraukusies. Un tad lūdzu meitenei, kas aizkulisēs bija atbildīgā asistente, lai nodauza man ar plaukstām pa muguru.
Kā tu sevi motivē brīžos, kad šķiet, ka viss jūk un brūk?
Laikam esmu par to, ka reizēm tādiem brīžiem arī mazliet ir jāļaujas. Tu nevari visu laiku būt pacilāts un priecīgs. Ja tu jūties saguris, tev uznāk, nu, labi, nesauksim varbūt to par depresiju, bet tev uznāk tāds besis savā ziņā, ka tiešām neko negribas. Es ļauju sev to mazliet tā izdzīvot. Tas ir normāli, ka ir tādi kāpumi un ir kritumi. Ja tu atrodi to savu ceļu, kas tevi aizrauj un uzrunā, tad tādu kritumu ir mazāk. Līdz ar to arī tad ir vieglāk.
Kā tu sevi uzlādē pēc nogurdinošas dienas?
Es ļoti, ļoti mīlu lasīt. Es lasu diezgan daudz, kādas trīs, četras grāmatas reizē. Arī šobrīd. Tā ir tāda mana vājība, jo es lasu pat vannā, dušā. Lielākā daļa manu grāmatu ir ar mazliet ielocītām lapām, tāpēc, ka ūdens uzšļakstās virsū.
Kura no izlasītajām grāmatām ir tev mīļākā?
Es varētu teikt, ka katra laba grāmata, kuru es izlasu, pēdējā kļūst par manu tā brīža iecienītāko grāmatu. Viena no grāmatām, kas mani ļoti dziļi aizkustināja, bija Tūkstoš sauļu mirdzums, kas ir stāsts par musulmaņu un arābu kultūru, ļoti daudz par to iekšieni. Mēs jau tikai dzirdam, ka kaut kur kaut kas ir uzspridzināts, ka gājuši bojā cilvēki, bet tā grāmata mazliet parāda, kā tas ir būt parastam iedzīvotājam tur, ka tev tiek uzspridzinātas draugu, kaimiņu mājas. Ko tas prasa no tevis. Es lasu gan Noras Ikstenas Mātes pienu, gan grāmatu Zen, kas atkal ir tāda varbūt garīgā prakse mazliet.
Kas tevi iedvesmo?
Laikam mani iedvesmo cilvēki. Es teiktu – impulsi. No visa. Tad, kad es eju taisīt sižetus un iepazīstos ar cilvēkiem, kur es redzu, ka viņiem ir iekšā un viņi tic tai savai lietai, viņiem deg par to acis. Tas iedod arī man tādu impulsu – gribēt iet un darīt, nenolaist rokas, tad, kad tev gribas nolaist.
Kāds, tavuprāt, ir vislabākais brīvdienu pavadīšanas veids?
Noteikti ar ģimeni. Noteikti ar maniem mīļajiem. Mēs esam iecienījuši braukt uz laukiem, mums laukos ir ļoti daudz darba. Pagājušajās brīvdienās lakojām sijas visu dienu. Tas ir veids, kā es atslēdzos. Kopā ar savu ģimeni visu dienu pastrādājot, un pēc tam sēžoties pie vakariņu galda. Labi pavadītas brīvdienas noteikti nav gulēšana gultā un televizora skatīšanās.
Kādi ir tavi hobiji?
Mans hobijs numur viens ir mans darbs. Man patīk pasportot. Man patīk paskriet. Noskrēju arī 10 kilometrus Lattelecom maratonā. Pašu maratonu es vēl nenoskrēju, neuzdrošinājos. Lasīt grāmatas arī noteikti, tas man tiešām patīk. Mani hobiji mainās. Šobrīd, es eju, piemēram, psiholoģijas kursos. Es eju uz ļoti daudz dažādiem kursiem, tad katri kursi ir mans hobijs. Piemēram, iepriekš es gāju uz brush lettering (kursiem, kuros var izkopt ekspresīvu, individuālu un laikmetīgu burtu rakstīšanas veidu pamatus) vai botānisko ilustrāciju. Nu tā, daudzpusīgi.
Kā ir ar kultūras pasākumu apmeklēšanu?
Tas aizņem ļoti lielu daļu no manas dzīves. Es apmeklēju pasākumus vai koncertus trīsreiz nedēļā. Tas tiešām ir daudz, tas ir saistībā, protams, arī ar darbu. Es arī jūtu, cik prasīga es esmu pret šiem pasākumiem, jo es tiešām no tiem gaidu kvalitāti. Jo tad, kad tu varbūt redzi vairāk, tev ir ar ko salīdzināt. Latvijā tiešām ir daudz brīnišķīgu pasākumu.
Kādreiz kopā ar vecmāmiņu mēdzi doties uz operu, vai tā joprojām ir aktuāla?
Jā, protams, tā joprojām ir aktuāla. Pēdējais, uz ko es biju, gan bija balets “Dons Žuans“. Operas nams kā tāds, jā, tā man ir mīļa vieta. Kādreiz man bija gada abonements, tad mēs braucām. Smieklīgi tas bija īstenībā, jo es braucu ar vecmāmiņu un pensionāru biedrību kopā. Tajā laikā, protams, pusaudži, pārējie mani draugi skatījās uz to šķībi, jo, kamēr viņi gāja ballēties, es braucu ar šo te pulciņu kopā, bet tagad es to ļoti, ļoti novērtēju, ka omīte mani ņēma līdzi. Un, jā, tās tradīcijas nav mainījušās.
Cik liela loma ģimenei ir tavā dzīvē?
Man ģimene ir ārkārtīgi svarīga. Es ar saviem mīļajiem sazvanos katru dienu, ar mammu un vecvecākiem. Vieni man ir no Ventspils, vieni no Ludzas. Tad arī ir tā smieklīgi, ka mammas mamma runā latgaliski, un atkal tēta mamma no Ventspils dzied ventiņu korī un lībiešu ansamblī un tad viņa atkal laiž ar tādiem saviem akcentiem.
Kādas vērtības esi aizguvusi no savas ģimenes?
Esmu liela patriote. To manī ir ielikusi mana ģimene. Jau no bērnības vadājot pa visiem pasākumiem, koncertiem, un katrus Jāņus sagaidot ar Raimonds Pauls Ērgļos un vēl kaut kur. Ar šo dziesmu un mīlestību, tā es principā arī varētu teikt. Laikam uzņēmību man ir iemācījusi ģimene, un drosmi nebaidīties un uzdrīkstēties. Tāda ir gan mana mamma, kas iet vispār neapstādināma, tādi ir arī mani vecvecāki.
Bērnībā biji nešpetns vai paklausīgs bērns?
Līdz kādai pirmajai klasei biju ļoti introverta un klusa. Es nekad nerunāju pretī vecākiem, ja mani par kaut ko norāja, tad es vienkārši aizgāju klusi stūrī un sēdēju apvainojusies, un uzmetu lūpu. Nekad neko neteicu. Tad laikam nāca tāds lielais plīsiens, jo bija mani pusaudža gadi, kuros es biju pilnīgs pretstats. Ja ir kaut kāds pusaudža trakā vecuma raksturojums, tad manī bija tas viss. Es biju pilnīgs tāds blandonis, es nebiju savaldāma un kontrolējama. Un es paziņoju saviem vecākiem, ka es vispār braukšu prom un brīvprātīgajā darbā strādāšu ārpus Latvijas, uz Āfriku. Nu, es saviem vecākiem sagādāju daudz pūļu tajā laikā. Man šķiet, ka tie visi posmi ir jāizdzīvo.
Kāds ir tavs bērnības lielākais nedarbs?
Vienīgā reizē, kad es zinu, ka savus vecākus tiešām biju nokaitinājusi… Mums bija kaut kādi svētki ģimenē, bija uzklāts galds, un uz galda bija uzlikta skaista trauku servīze. Par kaut ko, es neatceros gan par ko, es izpelnījos rājienu no vecākiem, un šausmīgi apvainojos. Es pieskrēju pie tā galda un norāvu visus traukus zemē ar galdautu. Mana ģimene nekad nav ar vardarbību audzinājusi, bet tā bija vienīgā reize, kad es tiešām dzirdēju, ko nozīmē tas siksnas čik. Bet es biju pelnījusi.
Ar ko tev saistās bērnība?
Ar prieku, ar piedzīvojumu. Visādi jau man bija bērnībā, varbūt visādas arī ģimenes lietas, par ko kaut kādi savi pārdzīvojumi. Tas nav varbūt tas, kurā es gribu dalīties. Mums katram ir savs stāsts, un arī man tas bija. Varbūt mazliet sāpīgs arī, bet, neskatoties uz to, man šķiet, ka man bija brīnišķīga bērnība, un paldies maniem vecākiem, kuri, lai gan nebijām varbūt paši turīgākie, bet darīja visu, lai man vienmēr viss būtu. Tā mīlestība, ko viņi deva, tā vispār bija neatsverama.
Par ko tu bērnībā gribēji kļūt?
Es gribēju kļūt par kosmonautu. Manī joprojām ir šī ambīcija un vēlme. Mani draugi par to smejas, bet es tiešām ticu, ka tuvāko divdesmit, trīsdesmit gadu laikā tā būs pilnīga norma – izlidot ārpus zemeslodes un nosēsties uz kādas planētas. Tā ir viena no lietām, kuru es joprojām gribu savā dzīvē izdarīt. Man pat nav šaubu, ka ar to tempu, kādā attīstās zinātne, tas arī kaut kad notiks.
Kādas īpašības tu visaugstāk vērtē cilvēkos?
Turēt doto vārdu un būt godīgam pret otru cilvēku. Es šausmīgi, šausmīgi zemu vērtēju cilvēkus, kuri runā aiz muguras. Man liekas, vai, nu tad nesaki neko, vai nu, nāc un saki acīs. Noteikti arī man ir svarīgi, lai cilvēks prot dot otram savu privāto telpu. Tā ir arī lieta, ko es pati mācos, bet to es noteikti vērtēju arī citos augstu – mācīties neuzspiest savas domas, pieņemt citādāko. Pieņemt to, ka mēs katrs esam auguši citādākā vidē un mums katram varbūt ir citādāka vērtību sistēma. Un tas, ka tu skaties uz lietām citādāk, nenozīmē, ka tu skaties nepareizi.
Ko tu liktu savas vērtību skalas pirmajā vietā?
Pateicību. Būt pateicīgam par visu. Par ģimeni, par draugiem, par darbu, par katru dienu. Kaut kā man svarīgi pēdējos gados ir būt pateicīgam. Un neko, kas mums ir apkārt šeit, neuztvert par pašsaprotamu.
Tu esi teikusi, ka viens no taviem mīļākajiem teicieniem ir “Labais vairo labo”. Kā tu centies šo izteikumu realizēt savā ikdienā?
Ļoti daudz dažādos darbos. Īstenībā uz katra soļa savā ikdienā. Kaut vai tas, ka esmu paņēmusi suni no patversmes un devusi iespēju viņam dzīvot ģimenē, un aicinājusi to darīt arī citus. Es iesaistos dažādos labdarības projektos nu jau vairāk nekā desmit, piecpadsmit gadus. Un tāpat arī profesionāli caur savu darbu, rādot cilvēkus, un to, uz ko viņi ir spējīgi, lai iedvesmotu pārējos arī saņemties un pārkāpt savām bailēm.
Ko tu visaugstāk vērtē vīrietī?
Šito Aivim gribēsies dzirdēt… Tas laikam tāds īpašību kopums. Es pat nevarētu nosaukt vienu, bet cieņpilnu, mīlestības pilnu attieksmi pret savu sievieti, bet tā cieņa ietver ļoti daudz ko. Daudz ko jau es iemiesoju tajā savā ideālajā vīrietī Aivī, nu, tā es vismaz viņu uzskatu.
Kad tu pirmoreiz satiki Aivi?
Mēs iepazināmies internetā, bet tā fiziski es viņu satiku Žagarkalnā, Cēsīs, viņš man mācīja snovot. Bet mēs satikāmies vēl pirms, jo tā kā kopā braucām uz to Žagarkalnu… Viņš bija izkāpis no mašīnas un stāvēja tur, mani gaidīja. Viņam bija šausmīgi gara ataugusi bārda, man likās, ak, Dievs. Un es viņam par to arī pēc tam teicu, kas tas par garbārdaino! Es vispār negribu ar tādu tikties, kā vispār ar tādu var pabučoties. Lai gan tagad es esmu tik ļoti pie tā pieradusi, man tas patīk, es pat negribētu, lai ir citādāk. Bet pirmoreiz, jā, bija ziema, bija auksts laiks, bet kaut kā ļoti silta tā tikšanās bija.
Sarunu šovā “Starp mums runājot” esi teikusi, ka nespētu dzīvot attiecībās, kurās viens no partneriem velk otru. Kā tas ir tavā dzīvē?
Jā, tieši tā arī es joprojām domāju, jo man ir ļoti svarīgi, lai mēs ejam kopā, lai abi cilvēki ir motivēti attīstīties, motivēti uz izaugsmi. Es nespētu dzīvot attiecībās, kur es būtu tā viena, kas visu laiku saka: “Aiziet, darām, attīstāmies, izglītojamies, ejam, mācāmies.” Ja otrs visu laiku būtu tādā pozīcijā, ka viņam īsti nekas neinteresē, ka viņš negrib, viņš visu laiku ir jāvelk aiz rokas, lai kaut kas notiktu. Man būtu grūtu, vienkārši tās būtu tādas īstermiņa attiecības, kas ļoti ātri pārrautos. Man arī šķiet, ka mums ar Aivi tas ir tāds mūsu attiecību pamats, ka mēs abi esam viena ceļa gājēji, ka mums abiem ir svarīgi būt nepārtrauktā pašizaugsmē.
Gan darbā, gan mājās tu esi ar viņu kopā, vai tas kaut kā ietekmē jūsu attiecības?
Nu, protams, ka tas ietekmē, bet es neteiktu, ka tas ietekmē slikti. Vismaz pagaidām. Mēs strādājām kopā arī pirms televīzijas dažādos projektos. Mums pavasarī būs septiņi gadi kopā, nevar jau nekad zināt, kā tas notiks dzīvē tālāk, bet vismaz šos te septiņus gadus tas ir bijis tikai mūsu bonuss un ieguvums, un mums ir ļoti viegli saprasties. Nav jau tā, ka mums būtu ikdienas pienākumi kopā, mums ir katram pilnīgi citi raidījumi. Tas, ka mēs esam vienā uzņēmumā jau nenozīmē, ka mēs fiziski strādājam kopā.
Kā tavs mīļotais cilvēks tevi bildināja?
Šis ir noslēpums, šo es paturēšu joprojām intrigai. Tas bija ļoti, ļoti īpaši. Vienīgais, ko es laikam arī esmu publiski teikusi, ja es biju iztēlojusies, ka tajā brīdī es varēšu pateikt tādu skaistu “jā”, es histērijā sāku raudāt, un tas bija knapi šņukstot.
Vai tev bija svarīgi, ka tevi bildina?
Droši vien, jā. Es nevarētu teikt, ka es esmu no tām sievietēm, kas visus šos daudzos gadus gaidīju. Aivis zināja, ka aptuveni pirmos četrus gadus es nemaz negribēju, lai viņš mani bildina. Man bija bail. Nu, kaut kādā ziņā no šī te statusa, lai gan es zināju, ka viņš ir mans mūža vīrietis, bet tikai pēdējos gadus es tā kā pati biju tam nobriedusi. Viņš to arī pareizajā laikā juta.
Jūs esat nolēmuši apprecēties Latvijas valsts simtgadē. Kāpēc tieši šis gads?
Nu, tas ir man liekas fantastisks brīdis, kad precēties, jo tas ir īpašs gads Latvijai. Viss gads būs piesātināts ar tiešām skaistiem pasākumiem, tāds bagātīgs. Es jau Aivim smējos, ja viņš kādreiz kļūs par to vīru, kurš neatceras gadadienu, tad šito viņš noteikti nevarēs aizmirst, jo tev taču jāatceras, ka simtgadē taču mēs precējāmies.
Vai kāzu datums jau ir izvēlēts?
Jā, jā, mēs esam to nolikuši.
Kādas tu esi izsapņojusi savas kāzas?
Es teikšu, ka es esmu procesā, es vēl turpinu sapņot par to, kādas es īsti tās gribu redzēt, bet par to, kādas īsti tās būs, mēs būsim gatavi dalīties tad, kad tās jau būs mums aiz muguras. Pagaidām mēs to paši paturam noslēpumā, jo man negribas to izkliegt visiem apkārt. Man gribas, lai tā sajūta ir kaut kur iekšā sevī, tad viņa atnāk kā tāda brīnumu diena.
Kādas vērtības tu gribētu ieaudzināt saviem bērniem?
Es gribētu, lai viņi ir godīgi, lai viņi ir uzticami un cieņpilni cilvēki. Tādi, uz kuriem var paļauties, ar labu sirdi, tādi, kas otram vēl labu. Būtu svarīgi, lai viņi ir motivēti, lai viņiem rūp attīstība un izaugsme, lai viņi grib savā dzīvē kaut ko sasniegt.
Vai tev ir kāds sen lolots, vēl neizsapņots sapnis?
Tādu ir daudz, bet par sapņiem nestāsta, kamēr tie nav realizējušies.