16 gadi. Tik ilgs laiks pagājis, kopš Baiba Bendika pirmoreiz paņēma rokās biatlona šauteni. Tagad viņa ir Latvijas sieviešu biatlona izlases līdere un savu vārdu Latvijas biatlona vēsturē ar skaļu blīkšķi ierakstīja pagājušā gada februārī, negaidīti finišējot 5.vietā Pasaules kausa izcīņas posmā. Nevienai Latvijas sportistei tas vēl nebija izdevies. Šobrīd Baiba mērķtiecīgi gatavojas 2018. gada Ziemas Olimpiskajām spēlēm un cer pierādīt, ka gadiem ilgais darbs nav bijis velts.
Baiba šo gadu laikā soli pa solim pacietīgi kāpusi uz augšu un rezultāti ir bijuši ļoti dažādi: “Nebija tā, ka junioru vecumā man būtu lieliski panākumi, bet visu laiku pa to vidiņu turējos gan jauniešos, gan junioros. Palēnām arī Eiropas kausos bija vietas. Es vienmēr esmu bijusi pacietīga, cīnījos ar to, ka gribēju sevi pierādīt, un tagad esmu tur, kur gribēju būt.”
Pieaugušo konkurencē Baiba startē jau kopš junioru vecuma, taču līdz pat 2015./2016. gada sezonai pārsvarā turējās pie labāko simtnieka robežas. Izcīnītā 5.vieta bija sensācija Latvijas sporta dzīvē un arī pati sportiste tam piekrīt: “Tas gadījums tiešām bija sensacionāls, jo tik augstu vietu es pati noteikti negaidīju. Tas, ka lēnām progresēju, bija zināms, bet vieta sešiniekā…” Sportiste atzīst, ka viss jau palēnām gāja uz to, lai beidzot arī Pasaules kausa ieskaitē gūtu punktus, tomēr tajā dienā viss vienkārši sakrita. Baiba ir pārliecināta, ka pēdējo divu sezonu rezultāti ir bijuši olimpiskā cikla rezultāts: “Tie pavisam labie rezultāti nebija īsti plānoti, bet pēc tam nākamajā sezonā vairs īsti nesanāca, jo, domājot jau par olimpisko sezonu, sanāca eksperimentēt ar treniņnometnēm, jaunām metodēm kalnu treniņos un tur arī laikam pieļāvu kļūdas. Bija arī lietas, ko pirms sezonas nebiju paspējusi sakārtot līdz galam, līdz ar to arī sākums neizdevās. Šobrīd viss ir pieskaņots tā, lai labākā forma būtu uz Olimpiskajām spēlēm. Protams, man arī vēl sezonas sākumā labi jāstartē, lai vispār uz turieni tiktu.”
Paldies tētim un trenerim
Biatlonā Baiba nonāca, pateicoties tētim, kurš pats arī ir bijis biatlonists un slēpotājs. Treneris Juris Stīpnieks apzvanīja savus vecos audzēkņus un vāca jaunu grupiņu Priekuļos, kur Baiba nonāca 10 gadu vecumā. Sportiste ir pārliecināta, ka pirmajam trenerim ir ļoti liela nozīme sportista tālākajā karjerā, īpaši biatlonā, kur ir svarīgi, lai ielikti labi pamati: “Daļēji pateicoties Jurim, man ir mierīgs raksturs, un es arī sportā esmu mierīga un nosvērta, varu izanalizēt savas kļūdas. Tagad varbūt pēdējos gados tās emocijas vairāk nāk ārā. Juris ir arī ļoti sirsnīgs cilvēks, kas bērnībā nenosita vēlmi pret sportu, jo uz mani viņš tā arī ne reizi mūžā nav sabļāvis. Arī treniņus viņš nekad tik strikti nemaz nepieskatīja. Es atbraucu mājās no skolas un zināju, kas man tajā dienā jāizdara, pat, ja nebraucu uz Priekuļiem. Treneris mani baigi nestumdīja, jau agri bija patstāvība un apziņa, ka treniņš ir jāizdara.”
Junioru vecumā Baiba nonāca pie sava nākamā trenera Valda Bērziņa, ar kuru kopā notika jau daudz specializētāks darbs: “Daudziem pie viņa nepatika trenēties, es beigās jau gandrīz vienīgā noturējos. Pēc panākumiem Kanādā daudzi uz viņu sāka citādāk skatīties, jo pamats bija daļēji no viņa treniņiem. Protams, bija brīži, kad man kaut kas nepatika un es apvainojos, viņš apvainojās, kādu brīdi nerunājām, bet nu tas bija vēl viens solis uz priekšu.” Šobrīd Baiba turpina trenēties pie Vitālija Urbanoviča un Ilmāra Briča un atzīst, ka tas ir bijis nākamais solis, lai varētu izdarīt lielu lēcienu rezultātos, taču šobrīd tā vairs nav vienpusēja trenēšana, bet gan sadarbība.
Baibas pirmais treneris J.Stīpnieks atceras, ka viņai jau no paša sākuma ir bijis biatlonistes raksturs: “Baiba bija vismazākā 23 bērnu grupiņā, par sīko viņu saucām. Viņai bija 10 gadi, kad paņēmām. Augumā sīkākā, bet sīkākajiem jau vienmēr tas spīts ir iekšā. Viņa vienmēr gribēja visu tā līdz galam. Tā ir arī ļoti laba īpašība un tā arī vajag, un tie parasti vistālāk tiek. Sīciņa bija, bet ļoti enerģiska un noslēgta.” Treneris atceras, ka Baiba nekad nav bijusi skaļa, bet briesmīgi spītīga gan: “Ja runājam par raksturu un fizioloģiju, tad tētis bija tāds pats. Es viņai arī vienmēr teicu: “Baibiņ, tev ir tēta iekšas un tēta raksturs.” Es kādreiz Baibu saucu par bulterjeru, bija tāds suns ar lielu galvu. Ja viņš kaut kur iekožas, tad vaļā nelaidīs. Baiba arī tāda – ja viņa kaut ko ieņēma galvā, tad viņa visu darīja. Arī toreiz Kanādā, kad bija piektā – es viņai visus gadus mācīju, ka jāatslēdzas no skatītājiem un visa pārējā. Kad brauc sacensībās, domā par sevi. Neskaties, kā blakus šauj konkurenti. Viņa to izdarīja un piektā vieta bija.”
Par Baibas lielākajiem panākumiem treneris atklāj, ka tos bija gaidījis: “Es zināju, ka agri vai vēlu tas notiks. Biatlonā ir jābūt tādam ļoti nosvērtam raksturam, tu nevari lēkāt, ir jāmāk atslēgties. Baibai kā biatlonistei ir tikai viens mīnusiņš – mazais augumiņš. Pārējie ir tikai plusi. Kaut visiem, kas nodarbojas ar biatlonu, būtu tāda domāšana un raksturs kā Baibai. Ja būtu kādus 15 centimetrus garākas kājas, būtu pavisam labi, bet viņa to kompensē ar savu domāšanu. Intelekts ir ļoti augsts Baibiņai.”
Grib iet uz priekšu
Pati Baiba atzīst, ka viņas karjeras laikā vēl īsti nav bijis brīdis, kad gribētos visam atmest ar roku: “Varbūt brīžos, kad nezini īsti, kā būs ar finansējumu nākamajā sezonā, tad liekas, ka sities pret sienu. Arī pēc augstskolas pabeigšanas bija mirklis, kad nezināju, vai man nodrošinās papildus finansējumu, nezināju, kā to visu sakārtot. Bet tādi baigi lielie kritumi nav bijuši, jo visu laiku ir tā sajūta, ka es varu izdarīt vēl labāk un gribu iet uz priekšu.” Kopš 2016. gada Baiba ir Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sportiste, kas atrisinājis daudz problēmu: “Federācija arī zina, uz kādu mērķi es eju, un finanses parasti gandrīz visam atrodas. Es ar naudu nekad arī neesmu bijusi izšķērdīga, ja vajag – tad sakrāju. Galvenais ir darīt.” Viņa arī atzīst, ka pamatskolas beigās sapratusi, ka tiešām vēlas sportot nopietni: “Vienu brīdi spēlēju florbolu un sapratu, ka tas ir jāliek malā, jo atņēma laiku biatlonam. Baigie rezultāti tajā laikā vēl nebija, bet bija apziņa, ka vajag nopietni pieslēgties.” Pirmo lielo motivāciju Baiba guva jauniešu vecumā, kad startēja vasaras biatlonā, kas viņai ļoti labi padevās: “Vienā sezonā sanāca aizbraukt uz visiem posmiem un uzvarēt kopvērtējumā. Tas bija baigais gandarījums, jo balvā deva tādu pašu kristāla globusu, kādu ziemā dod pasaulē labākajiem. Tas bija pirmais lielais bums ap mani, un arī man pašai svarīgs notikums karjerā.”
Šobrīd Baiba ir vienīgā Latvijas sieviešu biatlona izlases sportiste un domā, ka Latvijā viena no galvenajām problēmām ir kopējā sportistu skaita samazināšanās, kā arī jauniešu pasivitāte: “Jaunieši nereti ir daudz neaktīvāki, tāpēc arī nav gatavi lielajam sportam. Protams, vienmēr var gribēt lielāku atbalstu jaunatnes sportam, bet te arī ir koks ar diviem galiem. Manuprāt, federācija jaunatni atbalsta pietiekami, taču paši jauniešu reizēm uzskata, ka viņiem pienākas pilnīgi viss, lai arī treniņprocesā netiek ieguldīts pietiekami daudz darba. Tīri valstiski arī sporta skolu sistēma ir absurda, jo treneriem, lai nodrošinātu puslīdz pieklājīgu algu, ir jāveido milzīgas grupas, līdz ar to reizēm treneri uztur pārāk vieglu treniņu režīmu, lai tādā veidā sportistus neaizbaidītu.”
Visi LOV sportisti, tajā skaitā Baiba, atrodas Pasaules antidopinga aģentūras redzeslokā, tādēļ regulāri atskaitās par savu atrašanās vietu, lai kontrolieri varētu ierasties sportisti pārbaudīt. “Kopumā es biatlonā lielu krīzi šajā jautājumā nesaskatu. Diemžēl vairāk vai mazāk dopings pastāvēs vienmēr, bet viss notiek, lai to maksimāli ierobežotu,” pārliecināta ir Baiba.
Interesē tūrisma bizness
Mācības un visu, kas saistīts ar skolu, Baiba ir pakārtojusi sportam kopš sevi atceras: “Vidusskolā es labprāt būtu gājusi dejās vai vēl kaut ko darījusi, bet pēc parastās mācību vielas nebija laika nekam citam kā treniņiem. Ar augstskolu arī nebija īsti citu variantu kā Valmiera, lai varētu izbraukāt uz treniņiem. Sports jau pašā saknē man iemācīja būt patstāvīgai, plānot savu laiku un prioritātes.” Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu tūrisma organizācijā un vadībā Vidzemes Augstskolā, kas sanāca nedaudz nejauši: “Es no sākuma pieteicos biznesa vadībā, tūrismu paņēmu kā otro prioritāti. Biznesā es tiku budžetā, tūrismā nē, bet man kaut kā nostrādāja tāds klikšķis, ka gribu uz turieni, ko arī nenožēloju, jo studijas bija ļoti interesantas un arī pasniedzēji atsaucīgi. Man bija vēl mazākas problēmas savienot ar sportu kā vidusskolā.” Baiba atzīst, ka tūrisms viņu patiesi interesē, taču nav pārliecināta, vai nākotnē šajā nozarē arī strādās: “Par gidu gluži negribu, bet katrā ziņā tūrisma aktīvā nozare daļēji mani interesē un arī praksē pastrādāju, kur bija laba pieredze. Tūrisma organizācija un vadība ir arī kaut kas no biznesa, kas mani vienmēr ir vairāk piesaistījis.”
Baiba saka, ka viņas mīļākā disciplīna biatlonā ir sprints, jo tajā ir daudz lielāks ātrums, bet vairāk tas ir atkarīgs no rezultātiem: “Nav tā, ka man kāda distance nepatiktu, bet sprinti laikam patīk vislabāk. Pēdējā sezonā ļoti labi sanāca iedzīšanas, bet tās man reizēm nepatīk, jo zinu, ka būs pēdējais aplis un būs jācīnās par pozīciju, no kā man ir drusku bail. Reizēm trešajā vai ceturtajā aplī padomāju, bāc, tūlīt būs pēdējais aplis, nedod Dievs, ka būs jācīnās. Bet kad jābrauc, tad jau cīnos.”
Biatlonā, tāpat kā daudzos citos sporta veidos, nereti nākas riskēt, lai sasniegtu cerēto rezultātu: “Toreiz Kanādā pirms pēdējās šaušanas es nezināju, ka man iet tik labi, bet treneris, kas bija līdzi, pirms starta pateica, ka daudzas šauj slikti un lai es mēģinu riskēt un šauju ātri. Tajā dienā man kaut kā sanāca, ka es ienācu šautuvē, du du du un ir. Man arī paveicās, ka tajā brīdī nebija tik stiprs vējš. Tikai braucot prom no pēdējās šautuves uzzināju, ka eju uz to labo rezultātu. Man ukraiņu treneris teica, ka esmu trešā. Pametu galvu atpakaļ, jo domāju, ka viņš to kādai citai saka, bet tad sapratu, ka man, un ieslēdzās vēl cits ātrums.” Baiba gan atzīst, ka uz riska robežas parasti nešauj, bet mēģina saglabāt komfortablu tempu: “Cenšos gan dzīvē, gan biatlonā neko neforsēt, jo ar laiku viss pats atnāks.”
