Veselīgs uzturs – mārketinga triks vai dzīvesveids

Katrīna Kraukle, Evita Ramata

“Veselīgo cīsiņu” iepakojumi lieliem burtiem vēsta, kādas tik vielas šiem izstrādājumiem gājušas secen. Nesatur nātrija glutamātu. Ir bez e-vielām. “Ko man tas dod, ja cīsiņš pats par sevi nav veselīgs?” skeptiska pret nekritisku paļaušanos uz mārketinga kampaņām ir uztura speciāliste, bloga ksenijakomente.lv autore Ksenija Andrijanova. Viņa gluži vai atspērusies cenšas atspēkot populāros mītus, kas ļaudīm liek patukšot maciņus, pērkot ekoloģisko un arī krietni dārgāko pārtiku.

Trūkstot pierādījumu

Ko nozīmē “veselīgs uzturs”? Par to ir divas izpratnes. Profesionāļi, kas šajā gadījumā ir uztura speciālisti, zinātnieki, dietologi un ārsti, vairāk sliecoties uz to, ka nav viena pareiza veida, kā būt veselīgam. Cilvēkam pašam, ņemot vērā viņa dzīvesveidu, ir jāpiemeklē sev pareizie produkti, jāievēro sabalansētība. Uztura zinātnes maģistre K. Andrijanova skaidro, ka bioloģiskā pārtika no uztura viedokļa īpaši neatšķiras no parastās. Vitamīnu un uzturvielu daudzums abos produktos esot gandrīz tas pats. Šajā gadījumā runa ir tikai par pesticīdu un ķimikāliju izmantošanu pārtikas audzēšanā. “Mums nav tādu nepārprotamu pētījumu, kas pierāda, ka mēs saslimstam no tā, ka ēdam konvencionālu pārtiku, ” saka K.Andrijanova.

Otra veselīga uztura izpratne esot mārketings, kura uzdevums nav pārdot tikai pārtiku, bet arī konkrētus rituālus, papildus produktus. Piemēram, reklamējot vienu diētu, papildus tiek reklamētas konkrētas lietas, ierīces, kas palīdzētu šai diētai būt veiksmīgākai. Šādu tehniku izmantojot gan zāļu industrija, gan pārtikas ražotāji, uz saviem produktu iepakojumiem uzkabinot zīmes, kā “nesatur e-vielas” vai “daudz šķiedrvielu”. Šāda produktu apdrukāšana reizēm ir pamatota, tomēr reizēm nav.

“Modes lieta”

“Latvijas bioloģiskais saimnieks ir cilvēks, kuram rūp vide, kurš neko sliktu negrib. Bet cilvēki, kas no viņiem pērk, iet sludināt, ka viss, kas nav ekoloģisks ir kaitīgs, ka tas ir viss labākais, bet tas tā nav. Viņi nesaprot, ka ekoloģiskajam cepumam arī var būt liels cukura saturs, var būt taisīts no baltajiem miltiem, kas ir tukša enerģija. Tas ir saimniekošanas veids, kas nedod pievienoto vērtību uzturam,” paskaidro uztura speciāliste.

Piemēram, kad tiek reklamēti labie produkti, kā, piemēram, veselīgās čia sēklas, cilvēkiem rodoties priekšstats, ka veselīgs uzturs ir tikai šī eksotiskā, dārgā pārtika. “Tā vēlme pārdot nedaudz ir radījusi paranoju cilvēkos, jo šķiet, ka viss ir neveselīgs un veselīgi produkti ir dārgi, ” stāsta blogere.

Par to, ka mārketings spēlē lielu lomu produktu pārdošanā, cilvēku ieinteresēšanā, padarot ekoloģiskos produktus par modes lietu, runā arī bioloģiskās saimniecības “Ataugas” līdzīpašniece Lilija Ansone. “Visvairāk mūs izprata 90.gadu pensionāri. Viņi bija vistrūcīgākie, bet viņi visvairāk pirka, jo zināja, kas ir labs. Tās bija tautas tradīcijas. Tagad arvien pieaugoši sāk pienākt cilvēki, kas slimo, grūtnieces vai māmiņas ar maziem bērniem. Tagad tā ir prestiža, modes lieta. Reklāmas, kas nāk no mediķiem, ir nostrādājušas, bet daudzi ārsti neizprot, kas tas īsti ir,” stāsta L. Ansone.

Veselīgs – dārgs?

L. Ansones “Ataugas” četru hektāru lielajā zemē darbojas jau 30 gadus. Tajā atrodas gan augļu dārzs, gan vairākas siltumnīcas. Saimniecības vienīgie strādnieki ir Lilija ar vīru Aivaru, kaut tagad pārsvarā strādājot vīrs, jo sieviete ir pensijā.

Zemniece bioloģiskās pārtikas dārdzību dēvē par mītu: “Mūsu cenas šķiet dārgas, bet paši piemērojamies vidējām Maxima cenām. Es nekad mūžā nepārdošu tiem savu preci. Es esmu tik daudz viņā ieguldījusi. Šis arī ir sava veida bizness. Tas ir ekonomikas nolūkos, ka visu skaisto, labo pārdodu un to šķībāko vai ieplīsušo tomātu paši ēdam. Nevis sapuvušo, bet saplīsušo, tur arī starpība.” Bioloģiskajiem saimniekiem cenas ir jātur augstas, citādi viņi var neietirgot noteikto daudzumu, lai saņemtu Eiropas atbalstu, kā rezultātā bizness var vispār bankrotēt.

Arī K. Andrijanova veselīgās pārtikas dārdzību dēvē par mītu. Tāds priekšstats rodas, jo bieži konkrēti, eksotiski, bioloģiski produkti tiek izcelti “saulītē”, bet tas vairāk ir mārketings, nevis tieši runa ir par veselību, jo nav neapstrīdamu pierādījumu, ka nebioloģiskā pārtika cilvēka organismam būtu kaitīga. Lielveikali izejot daudz pārbaužu, kas kontrolējot, ka veikalu plauktos nonākusī pārtika ir droša.

“Manuprāt, visai negodīgi ir prasīt Latvijas iedzīvotājiem iegādāties eko pārtiku, zinot mūsu vidējo algu, cik cilvēki dzīvo zem iztikas līmeņa. Man būtu vienkārši kauns piedāvāt tik ārprātīgi dārgu pārtiku tiem cilvēkiem. Citādi ir cilvēkiem, kuri dzīvo ārzemēs. Viņi tur ir krietni turīgāki, tur eko pārtika maksā tikpat, cik parastā. Līdz ar to, tas vairāk nav finansiālais jautājums, bet pārliecība,” viņa atzīst.

Iegādājas uz vietas

Veselīgs uzturs kā dzīvesveids raksturo farmācijas studenti Karlīnu Latsoni. Rūpes par veselību viņu iedvesmoja publiski dalīties ar savām receptēm pašas blogā irbene.lv, kā arī žurnālā „Četras sezonas”. Nesen viņa ar draudzeni Beatrisi Andu Ozoliņu prezentēja savu dāvanu Latvijai simtgadē – grāmatu „Kā mēs ēdām Latvijā”. Grāmatā publicēto recepšu izveidē abas izmantojušas produktus, kas ir no meža, lauka, dārza vai kūts. Receptes ir senas, bet ar mūsdienīgu pieskaņu un pasniegšanas veidu.

Karlīna Latsone

Liela loma Karlīnas ēdienkartē ir produktiem, kas ražoti vietējās saimniecībās. “Man ļoti patīk braukt braukt uz saimniecībām. Redzēt, kā viņi audzē un tad iegādāties uz vietas. Ļoti viegli ar viņiem var sazināties, dabūt produktus,” stāsta ekoloģiskā uztura entuziaste. Par bioloģisko produktu dārdzību viņai ir sava pozīcija: ““Vajag pašiem audzēt, tad tas nav dārgi. Bet tur ir jāiegulda darbs. Par cenām – piemēram, Valmieras tirgū var atrast izdevīgākus piedāvājumus, kas ir lētāk nekā veikalā, arī pie vietējiem zemniekiem nav tik dārgi.”

Studentei ēst veselīgi nozīmē, ka ir jāpievērš uzmanība produkta sastāvam, jāizvēlas vietēji audzēta pārtika, jāgatavo mājās, lai varētu kontrolēt, kas nonāk tavā ēdienā, kā arī kopumā ēst sabalansēti, mazās porcijās, izvairīties no augu taukiem, baltajiem miltiem.

Iesaka informēt

Problēma, kuru K. Andrijanova saskata bioloģiskajā saimniecībā, ir tā, ka cilvēki, kuri šādus produktus lieto, iedveš bailes uzturā patērēt citu ēdienu. “Mana kliente, kura ir jaunā māmiņa sāka uztraukties, ka viņa nebaro savu bērnu pietiekami ekoloģiski un, tāpēc ir slikta mamma,” atceras uztura speciāliste.

Šādu problēmu varētu risināt, ja cilvēki būtu pietiekami labi informēti un saprastu atšķirību starp bioloģiski audzēto un konvencionālo pārtiku. Blogere uzsver, ka būtu nepieciešama objektīva informatīva kampaņa, kurā izskaidro, kādas priekšrocības ir bioloģiskajai saimniecībai, kā tā saudzē dabu, bet to nevajadzētu jaukt ar veselīgu uzturu.

Tāpat viņa iesaka cilvēkiem izvērtēt savas finansiālās iespējas un saprast, ka nekas slikts ar viņiem nenotiks, ja viņi uztura nelietos bioloģisku pārtiku. “Galvenais ir ēst veselīgi, ēst augļus, dārzeņus, graudaugus, samazināt gaļas patēriņu, atteikties no fast food (ātrajām uzkodām – red.), saldumiem. Nav īpašas starpības par tām niansēm, ja pamatā ēd veselīgi,” akcentē K. Andrijanova.

Saimniece L. Ansone stāsta, ka par uzturu būtu jāsāk stāstīt ģimenē jau bērnībā: “Vienā tirdziņā kundze nopērk no mums daudzus produktus. Es zinu, ka tā viņai nav modes lieta, jo pazīstu viņu jau 20 gadus, bet tad es ieraugu viņu iznākam no veikala ar čipsu paku, kas domāta bērnam. Pati man pienāk klāt, sāk smieties un saka, ka ar kaut ko jau tā bioloģiskā pārtika ir jāatšķaida.”