Sociālā rehabilitētāja Elza: mēs atgriežam cilvēku sabiedrībā

Sintija Augustova

Sociālā rehabilitācija ir Latvijā salīdzinoši jauna rehabilitācijas sfēra, tieši šādus speciālistus izglīto vien kopš 2005.gada. Sociālais rehabilitētājs palīdz klientam iekļauties sabiedrībā, palīdz sadzīvot ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, atjauno vai iemāca tās prasmes, kas klientam dažādu apstākļu dēl ir pazudušas. Būtībā – sociālais rehabilitētājs gandrīz vai atgriež cilvēku sabiedrībā.

“Mēs strādājam ar tādiem klientiem, kuri dažādu garīgu, sociālu vai fizisku traucējumu dēļ ir izolēti no sabiedrības. Piedalāmies sociālās rehabilitācijas plānu izstrādē, kas vajadzīgi, lai klienti attīstītos. Veicinām klientu sociālo prasmju pilnveidi, jaunu prasmju veidošanu, esošo prasmju saglabāšanu, stimulējam klientu interesi par apkārtējo vidi, sadarbību ar citiem cilvēkiem, vēlmi un gribu patstāvīgi un pilnvērtīgi dzīvot,” sava darba specifiku skaidro sociālā rehabilitētāja Elza Siliņa, kura strādā valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiālē Ezerkrasti.

Katram individuāla pieeja

Filiālē Ezerkrasti, kurā strādā Elza, atrodas klienti ar garīga rakstura traucējumiem, kuri arī ir guloši, viņi nespēj patstāvīgi pārvietoties un izmantot visas muskuļu grupas. Taču sociālais rehabilitētājs strādā arī ar cilvēkiem, kuriem nav garīga rakstura traucējumu. Jaunietes darba diena sākas deviņos no rīta. “Katru mēnesi man ir pāris klienti, ar kuriem pastāvīgi strādāju. Ar katru darbojos 25-30 minūtes, jo viņi ātri nogurst, viņiem pazūd uzmanība. Katram klientam ir sociālās rehabilitācijas plāns, kurā rakstīts, kādu prasmju viņam trūkst, kas ir jāuzlabo, jāiemāca – to tad arī cenšos izdarīt,” dalās Elza.

Katram klientam tiek izveidots individuāls sociālās rehabilitācijas plāns. Reizi gadā klientu izvērtē gan sociālās aprūpes, gan arī sociālās rehabilitācijas un medicīnas aspektos, sastāda plānu, kam seko noteiktu laika posmu. Tie var būt gan trīs mēneši, gan arī pusgads vai gads. Pēc tam klientu atkal izvērtē un salīdzina viņa progresu, apzinās, kas ir uzlabots, kas vēl jāuzlabo. Atkal tiek izveidots plāns.

Klienti, ar kuriem ikdienā strādā Elza, pārsvarā ir guloši. “Es ar viņiem runājos, viņi vēro un priecājas, jo viņiem ir kāds, kas ar viņiem aprunājas,” bilst jauniete. Elza bieži iziet pastaigāties ar klientiem, kuri to spēj, vai izmanto palīgierīces, lai pārvietotos.

Sociālajā aprūpē nonāk dažādi

Sociālās aprūpes iestādēs klienti nonāk dažādi – ir tādi cilvēki, kurus atved mīlošas ģimenes, jo jūt, ka ir vajadzīga papildu palīdzība, vai ģimene nespēj uzturēt un aprūpēt savu radinieku pašu spēkiem. “Viņi atved savu ģimenes locekli uz iestādi, pēc tam atbrauc ciemos, parunājās, pārbauda, kā darbinieki izturas pret radinieku,” skaidro sociālā rehabilitētāja.

“Dažu bērnu vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības. Šos bērnus nevar likt arī nekādās sistēmās, tāpēc, ka viņiem ir traucējumi. Tādā gadījumā bērnus atved uz aprūpes centru, kurš domāts bērniem ar garīga rakstura traucējumiem. Ir arī daudzi klienti, kas ir bijuši izvaroti, bijuši ieslodzījumā. Cilvēki, kas ir daudz cietuši,” uzskaita jauniete. Filiāles Ezerkrasti aprūpē ir tikai pilngadīgas personas. Klienti uz sociālās aprūpes iestādēm ierodas ar sociālo pakalpojumu pārvaldes nosūtījumu.

Gadās izjust agresiju

Darba ikdienā sociālā rehabilitētāja saskaras ar klientiem, kuriem ir garīgās veselības traucējumi. “Viņiem ir izteiktas personības,katrs ir pilnīgi savādāks – kā jebkurš cilvēks,” skaidro Elza. “Ar viņiem strādāt ir tāpat kā strādāt bērnudārzā, tikai arizmēros lielākiem bērniem.” Tā kā klienti aprūpes centrā dzīvo vairāk profesionālā vidē, bieži viņiem pietrūkst ģimeniskā siltuma. “Daudzi nāk klāt un apskauj,” stāsta speciāliste.

Filiālē Ezerkrasti uzturas klienti ar garīga rakstura traucējumiem, daži no viņiem ir bīstami. Darbs ar tādiem klientiem parasti ir izaicinājumiem pilns. “Sākumā bija ļoti bail. Tagad vairs nē, jo esmu viņus iepazinusi, zinu, uz ko viņi ir spējīgi, kādos apmēros, kad viņi to darīs, kāpēc viņi to darīs. Bet ir arī neprognozējamas situācijas. Ar tām ir jāiemācās apieties, klientam jāļauj iepazīt sevi, savas robežas,” dalās jauniete. Elzai ir gadījies agresiju izjust arī uz savas ādas. “Mums notiek dažādi pasākumi, tajā skaitā – diskotēkas. Viens puisis pienāca man klāt, esdomāju, ka aicinās dejot, jo viņi ir iemācīti pāros dejot. Bet viņš pienāca ļoti tuvu klāt, redzēju, ka viņš savu roku liek nevis kā parastā deju satvērienā, bet ap kaklu. Viņš mēģināja mani žņaugt, bet līdz tam nenonāca, jo man blakus bija pieredzējusi, ilgstoši strādājoša darbiniece, viņa pacēla balsi un izraidīja puisi no teritorijas.”

Gandarījums – klienta smaids

Kaut gan sociālā rehabilitētāja darbs nav no vieglajiem, tomēr ir aspekti, kas speciālista ikdienā sniedz gandarījumu, piemēram, klienta smaids. “Klienti uzreiz pasmaida, kā ierauga mani, ir priecīgi mani redzēt. Ar daudziem man ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Katram savu iemeslu dēļ – dažiem, iespējams, tāpēc, ka persona ir mana vecuma, citiem esmu kādraudzene, citiem kā atbalsta plecs,” tā stāsta Elza. Jauniete darbu sociālajā rehabilitācijā izvēlējusies, jo viņai ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem, lai gan “tas ir ļoti smags darbs gan emocionāli, gan fiziski. Kā arī atalgojums ir ļoti mazs. Arī gandarījums par padarīto nāk ļoti lēni, ja atnāk vispār”.