Prūšu ielas 25a nams atrodas pašā Ķengaraga “sirdī”. Šīs apkaimes iedzīvotāji to pazīst vai vismaz ir par to dzirdējuši, un policisti te ir bieži viesi. Prūšu ielas nama durvis stāv vaļā un tur var iekļūt katrs, kurš vēlas. Tajā līdzās mīt narkomāni, dzērāji, bezpajumtnieki, krimināli sodītas personas un ģimenes ar maziem bērniem, pensionāri, strādājoši cilvēki.
Šī māja ir glābiņš tiem, kam ārā kļuvis par aukstu un negribas gulēt uz ielas. Arī tiem, kam vajadzīga kāda vietiņa, kur ar draugiem pasēdēt un iedzert vai paslēpties no ārpasaules, lai iešpricētu savu dienas devu. Katram ir savs stāsts, kas atklāj iemeslus, kāpēc nākas dzīvot šajā mājā. Un – vai viņiem vēl ilgi te būs jāpaliek?
Narkomānu midzenis ar bērniem
Pirmo reizi Prūšu ielā 25a ierodamies ap trijiem naktī. Kopā ar Rīgas pašvaldības policijas Latgales priekšpilsētas iecirkņa policistiem piebraucam pie daudzdzīvokļu nama, kas policijas automašīnas lukturu gaismā šķiet pamests un neapdzīvots. Ar grafiti un dažādiem ķēpājumiem notrieptās nama ieejas durvis rotā liels, dzeltens smaidiņš. Policisti atklāj, ka tādā veidā apzīmētas vietas, kurās meklējamas tā sauktā spaisa tirgotavas. Bez mājas iedzīvotājiem, kas par dzīvošanu maksā īri, te bieži vien sastopami arī narkomāni, bezpajumtnieki, grādīgo dzērienu lietotāji. Pēc tam, kad šeit notikušas vairākas aizturēšanas un pat apšaude, pašvaldības policijas darbiekiem ir regulārs pienākums namu apsekot un tajā satikto personu identitāti pārbaudīt. Nereti šo pārbaužu laikā atklājas, ka sastaptais cilvēks pārkāpis likumu, ir izsludināts meklēšanā un policistiem ir pamats personu aizturēt.
Šajā ēkā jābūt uzmanīgiem un likumsargi aicina turēties viņu tuvumā. Kāpjot ārā no automašīnas, viņi rokās velk cimdus un piekodina: „Labāk nekam nepieskarieties”.
Ieejot namā, uzjundī spēcīga urīna, alkohola un pelējuma smaka. Uz grīdas daudzviet mētājas atkritumi. Starp tiem arī izlietotas šļirces. Pie sienām piestiprināti sludinājumi ar informāciju, kur var saņemt palīdzību, ja cilvēks vēlas atbrīvoties no apreibinošo vielu atkarības.
Māja ir kopmītņu tipa – gari gaiteņi, kur pa labi un kreisi stiepjas durvju rindas. Katram īrniekam ir atsevišķa istaba, bet virtuve un tualete ir koplietošanas telpas. Vannasistabas šeit nav. Katrā no četriem stāviem gaiteņos uz grīdas stāv vannas, bļodas, spaiņi, kas piepilējuši ar ūdeni – tas lietus laikā sūcas cauri griestiem.
Lielākā daļa dzīvokļu ieeju ir aiznaglotas ar skaidu plāksnēm – tur neviens vairs nedzīvo. Viena no ieejām daļēji aizklāta ar lupatu un redzams, ka iekšā uz netīra matrača blakus iztukšotām alkohola pudelēm un konservu bundžām guļ kāds cilvēks.
To telpu iemītniekus, uz kuru durvīm uzzīmēts liels krusts, kā stāsta policisti, gatavo izlikšanai. Viņi atklāj, ka māju pamazām cenšas atbrīvot no iemītniekiem, lai to renovētu, un padarītu par normālu, sakoptu dzīvojamo ēku. Šobrīd telpu stāvoklis ir neapskaužams, taču tajā joprojām dzīvo cilvēki un uzturas arī nelūgti viesi.
Likumsargi šo ēku apseko bieži, turklāt, nereti ir kādu nepatikšanu un skandālu risinātāji. Kopā ar policistiem ejam pa gaiteni. Kāda sieviete gaišā halātā un čībās atver durvis un nobīstas, ieraugot vīrus formastērpos. Kundze ātri tiek nomierināta, sakot, ka no likumsargiem nav jābaidās.
Pēc visu piecu ēkas stāvu apsekošanas dodamies ārā, uzelpot svaigu gaisu. Pēkšņi policisti pārtrauc sarunu un metas atpakaļ ēkā. Izrādās, ka, kāpjot lejā pa ēkas priekšnama kāpnēm, policisti izdzirdējuši soļus nama gaitenī un pamanījuši, ka kāds metas bēgt. Gaitenī viņi aptur melnā ādas mētelī un melnā cepurē tērptu sievieti. Nevar saprast, vai sieviete ar kārtības sargiem runājot čukst vai arī balss ir kārtīgi aizsmakusi. Viņa stāsta, ka sākusi skriet, jo nobijusies. Taujāta par to, kādēļ viņa trijos naktī kaut kur dodas, sieviete atbild, ka nolēmusi iznest atkritumus piemājas konteinerā un izvēlējusies iet cauri mājai. Vēlāk gan atklājas, ka viņa dzīvo pavisam citā mājā, uz citas ielas un arī atkritumu maisa viņai nav.
Viņu aicina atvērt somiņu, lai pārbaudītu, vai tajā nav, piemēram, narkotiskās vielas. Dāma ir manāmi uztraukusies, taču policisti neko aizdomīgu neatrod. Neuzrādās arī, ka sieviete ir izsludināta meklēšanā, tāpēc policisti beidz pārbaudi, un sieviete straujiem soļiem dodas prom.
Trīs dāmas tumsā
Pēc aptuveni divām nedēļām uz Prūšu ielas namu dodamies otrreiz. Ir pēc pusnakts. Otrā stāva virtuvē pustumsā pamanām sievieti. Viņas vārds ir Jeļena. Sieviete ģērbusies sarkanā ziemas jakā, telpā ir auksts. Viņa stāsta, ka mammai rīt gaidāma operācija un viņa istabā aizmigusi, tāpēc pati kavē laiku virtuvē. Pārbaudot viņas personas datus, policistiem uzrādas 46. pants. Acīmredzot sievietei bijušas problēmas ar narkotisko vielu lietošanu vai uzglabāšanu nelielos apmēros. Viņa apgalvo, ka ar tādām lietām vairs nenodarbojas. Un, šķiet, ka tā ir, jo sieviete izskatās gana veselīga un kopta.
“Es dzīvoju šeit jau divpadsmit gadus. Ar mammu un tēti kopā. Pagaidām mums vēl ir atļauts te dzīvot – izlikšanas termiņš atlikts par gadu. Ceram, ka varēsim palikt te, jo mums nav līdzekļu, lai meklētu labāku dzīvesvietu,” stāsta Jeļena.
Sieviete atzīst, ka te dzīvot ir baisi. Vēl nesen viņa un māte esot apzagtas. Zagļi paņēmuši rotaslietas. Iesniegums policijā uzrakstīts, taču pagaidām vainīgie neesot atrasti. Bijuši gadījumi, kad naktīs kāds klauvējies un no rītiem nācies lauzt durvis, lai tiktu ārā, jo tās pamatīgi sabojātas. Uz jautājumu, vai mājā dzīvo narkomāni, Jeļena noliedzoši papurina galvu, bet atzīst, ka viesojas gan bieži.
Dodamies stāvu augstāk un atkal tieši virtuvē sastopam cilvēku. Redzam, ka pilnīgā tumsā kāds sēž uz krēsla pie radiatora. Zemē stāv maisiņš, kas acīmredzami pieder sastaptajam cilvēkam. Uz grīdas peļķe. Cilvēks pie radiatora ir sieviete, turklāt cienījamā vecumā. Viņas vārds ir Aleksandra. Sākumā sieviete nereaģē, jo ir tikko pamodināta no snaudas un manāmā reibumā, bet pamazām policisti sagaida atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Sešdesmit astoņus gadus vecā bezpajumtniece, turoties pie radiatora, pieslejas kājās, taču tikpat ātri apsēžas. Pēc sarunas ar policistiem viņa sola doties uz nakts patversmi. Alkohols, ko atrod viņai blakus, tiek izliets izlietnē. Pēdējie Aleksandras vārdi, kurus viņa velta likumsargiem, ir: “Iedod uzpīpēt!”
Dodoties prom, kāpņu telpā satiekam kādu jaunu sievieti. Policisti viņu apstādina, lai palūgtu personu apliecinošus dokumentus. Sieviete acīmredzami ar šo procedūru saskārusies jau iepriekš un pārliecinoši norāda, ka dokumenti ir līdzi un sniedz tos policistam. “Bērni ir?” vēlas noskaidrot policists. “Bija,” viņa atbild. “Varbūt jums trūkst motivācijas?” policists jautā pēc personas datu pārbaudes.
Sieviete pasmaida un liek noprast, ka nevēlas dzirdēt neko, kas liktu aizdomāties par dzīves pilnvērtīgu pavadīšanu. Viņa, kā atklājas, dzīvo citur un uz Prūšu ielas namu nakts melnumā atnākusi ciemos pie kādas paziņas vārdā Maša. Dzīvokļa numuru viņa neatceras, taču stāvu un pareizo pusi gan nosauc neminstinoties. Lūdzam parādīt, kur tad Maša dzīvo. Sieviete mūs ved augšā pa kāpnēm, paejot garām stāvam, kuru iepriekš mums minējusi. Viņa apgriežas un tomēr iet gaitenī, dodoties pa labi, nevis pa kreisi, kā norādījusi pirms mirkļa. Saprotam, ka jaunā dāma izdomājusi stāstu par draudzeni Mašu, jo nu apjukusi pati savās dzīvokļa atrašanas norādēs. Tas pierādās jau pavisam drīz – nokļuvusi gaiteņa galā, kurā visas durvis ir aiznaglotas ar finiera plāksnēm, viņa smaidot secina, ka Maša laikam te vairs nedzīvo. Likumsargi pārbauda sievietes somu, bet neko aizdomīgu neatrod. Viņa paņem savus dokumentus un dodas prom. Ko sieviete meklēja Prūšu ielas namā, varam tikai minēt, taču naksnīgu viesu šeit netrūkst.
Pēdējā pietura pirms nāves
Pēc nedēļas atkal esam klāt, tikai šoreiz – dienas laikā. Naktī te parasti valda klusums, bet šoreiz, ieejot pa durvīm, uzreiz dzirdamas cilvēku balsis. Pirmajā stāvā vien saskaitām sešus cilvēkus. Gaitenī vispirms pamanām kādu puisi un meiteni. Rosība ir virtuvē. Divas sievietes, vīrietis un vēl kāds cilvēks, kas sēž tumšā ziemas pufaikā ar kapuci galvā un nodurtu galvu. Šķiet, ka cilvēks nevēlas, lai viņu atpazītu. Tikai mazliet vēlāk saprotam, ka redzētais cilvēks, ir Aleksandra. Tā pati, ko pirms nedēļas piedzērušos atradām trešā stāva virtuvē. Šoreiz gan viņa ir skaidrā un daudz spriganāka. Kā ierasts, nekautrējas arī jautāt cigareti.
Sākam sarunu ar kundzi, kura uz dēlīša griež ķiplokus. Top vakariņas. Sievieti sauc Alla. Jau sešus gadus viņa esot šīs mājas iemītniece. Nokļuvusi šeit pēc ugunsgrēka, kas atņēmis mājas viņai un vīram. Tagad abi dzīvo 19 kvadrātmetru mazajā dzīvoklītī un cer, ka drīz parādīsies iespēja dzīvot citur – labākos apstākļos.
“Taisāmies pārvākties drīz. Jo ātrāk, jo labāk. Jūs domājat, šādos apstākļos patīkami dzīvot? Tualete kopējā un citreiz gribas iziet ārā, bet tur priekšā.. Mums ir mazbērni, bērni, kuriem gribas pie mums atbraukt, bet es nevaru viņus pie sevis aicināt. Saprotiet? Te normāli dzīvot nevar. Domā, kā palikt dzīvam. Nezin, ko te var sagaidīt,” kundzes balsī jūtams izmisums.
Alla atklāj, ka visvairāk viņai sāp sirds par bērniem un sirmgalvjiem, kas mīt šajā namā. “Te istabas ar lielāku platību kā 19 kvadrātmetri nav. Bērni aug, bet viņiem jau tā gultas sakrāmētas viena virs otras. Skapi vajag, drēbes, apavus vajag un kur mājasdarbus pildīt,” viņa prāto, dziļi ievelkot elpu un nopūšoties. Kundze turpina, stāstot, ka pensionārus te atsūta kā uz pēdējo dzīves pieturu pirms nāves un pēc tam viņu vietu ieņem citi: “Lai ātrāk atbrīvotos dzīvojamā platība un atkal te ieliktu tādu pašu pensionāru. Kombināts! Ka tik ātrāk atbrīvoties.”
Alla pabeigusi savu stāstījumu un pieceļas kājās, lai parādītu, kādā stāvoklī ir virtuves grīda, kura no slapjuma ir uzbriedusi un izveidojusi pamatīgu bedri. Atkāpjoties atmuguriski, sanāk paklupt. Viņa aicina mūs gaitenī un atver aizbultētas kāpņu telpas durvis, aiz kurām redzama milzu nekārtība – samētāti atkritumi, veci televizori, šļirces, tukšas pudeles. Te esot visbriesmīgāk. Narkomānu iecienītākā vieta mājā. Nedaudz ar pirkstu paskrubinot sienu, sieviete parāda, kā no tās atdalās apmetums un izsaka neizpratni par to, kā pašvaldība tādu vietu var piedāvāt dzīvošanai cilvēkiem.
Tālāk dodamies uz mājas augšējiem stāviem. Kādā telpā satiekam divus vīriešus, kas, baltā cigarešu dūmu mutulī sēžot, gatavojas pusdienot. Viņi Prūšu ielas namā nedzīvojot, bet gaidot draugu. Kad viņš atnākšot, visi došoties prom. Vārds pa vārdam, un atklājas, ka vīrieši šurp nāk bieži un nekāda drauga viņiem Prūšu ielas namā tomēr nav. Abi ir bezpajumtnieki un meklē vietu, kur patverties. Sarunas vidū telpā iebrāžas kāda nama iedzīvotāja. Skaļā balsī, netaupot krievu valodas lamu vārdus, viņa pavēsta, ka abi vīrieši šeit viesojas bieži un viņu klātbūtne vairs nav paciešama. Bravūrīgā dāma dzīvo šai pašā gaiteņa pusē, kopā ar meitu un diviem bērniem. Drīz vien bezpajumtnieki ir savākuši savas mantas un lēnā solī dodas prom.
Gaitenī aprunājamies ar iepriekšminētās kundzes meitu Olgu. Brīdī, kad uzsākam sarunu, policistu uzmanību pievērš divi aizdomīgi cilvēku stāvi gaiteņa pustumsā. Tur ir kāds manāmi iereibis vīrietis un sieviete. Abi mājā nedzīvo, taču uzturas regulāri, kā saprotam no uzbrūkošajām frāzēm no mūsu sarunu biedrenes, kurai, acīmredzot, aizdomīgo tipu klātbūtne ir nepatīkama. Tikai pēc likumsargu iejaukšanās apvainojumu plūdi apsīkst un varam turpināt sarunu. Olga stāsta, ka jau iepriekš pati personīgi zvanījusi un aicinājusi žurnālistus no Pirmā Baltijas kanāla atbraukt uz Prūšu ielas namu un parādīt visiem, kā cilvēki šeit dzīvo, taču nekas pēc tā neesot mainījies.
19 kvadrāmetri un 6 bērni
Vienā no stāviem jūtam patīkamu ēdiena smaržu. Virtuvē kāda smaidīga sieviete cep karbonādes un, lai arī telpa ir nedaudz piedūmota, tā smaržo labāk, nekā ierasti šajā ēkā. Sarunai viņa piekrīt labprāt. Izrādās – sieviete ir sešu bērnu mamma.
“Vecākā meita aizbrauca uz Angliju, jo gulēt nav kur. Esam rindā, gaidām, kādu dzīvesvietu piedāvās,” viņa stāsta. “Paši nemeklējat?” jautājam sievietei. “Nē, protams. Mēs šeit maksājam 99 eiro. Mums šeit 7 cilvēki pierakstīti,” viņa smaidot atbild.
Dzīve Prūšu ielā nav no vieglajām, atzīst sešu bērnu māmiņa Jeļena. Viņa visvairāk uztraucas par saviem bērniem. Arī par saviem kaimiņiem, lai kādi tie būtu, viņa stāsta ar smaidu uz lūpām un jūtams, ka gadiem ilgā dzīvošana Prūšu ielas namā pieradinājusi sievieti pie neapskaužamajiem apstākļiem. “Zādzības, narkomāni. Viss, ko vien var iedomāties. Sevišķi otrajā kāpņu telpā. Manai ģimenei nav bijušas problēmas, jo vīrs vienmēr blakus – dienās un naktīs. Ja kas – zvanām policijai,” viņa saka, aicinot klātesošos likumsargus ierasties apsekot namu biežāk. Par to daži šeit palikušie iedzīvotāji tikai priecāšoties.
Kurš uztur kārtību?
Kāds uzņēmējs vārdā Ģirts ir vienīgais, neskaitot apsaimniekotāju, kurš var iekļūt Prūšu ielas 25a nama pagraba telpās. Viņš šeit izveidojis noliktavu un glabā mantas un materiālus, ko izmanto mēbeļu ražošanas firmas vajadzībām. Viņš ražojot koka mēbeles ar stikla elementiem. Ne reizi vien Ģirts pats pielicis roku remontdarbos, mainījis durvis, kas, kā viņš atceras, pirms 12 gadiem esot bijušas ar knipi izsitamas. Problēmas esot ar kanalizāciju. Ejot dziļāk gaitenī, jūtama nepatīkama smaka. Ģirts stāsta, ka vairākkārt šeit kāds mēģinājis ielauzties. Lielākais garnadžu guvums bijusi pagrabā atstātā virtuves iekārta. “Bija rekords – trīs reizes nedēļā,” par garnadžu nepārvaramo vēlmi iekļūt uzņēmuma noliktavā stāsta Ģirts.
Rīgas Pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis informē: “Nams Prūšu ielā 25a, tāpat kā daudzi citi sociālie nami, ir pastāvīgā Rīgas pašvaldības policijas patrulēšanas maršrutā. Ikdienā RPP monitorē situāciju pilsētā un īpaši pievērš uzmanību vietām, kas saistītas ar dažādiem pārkāpumu riskiem.” Tāds esot arī nams Prūšu ielā, jo tur nereti tiekot izdarīti dažādi pārkāpumi. “Visbiežāk pārkāpumi saistīti ar nelikumīgu akcizēto preču apriti, proti, tabaku un alkoholu. Bet mēdz būt arī citi smagāki un mazāk smagi pārkāpumi. Šogad Prūšu ielā 25a ir reģistrēti 35 notikumi, no tiem lielākā daļa ir sadzīviska rakstura strīdi vai trokšņošana, ko izdodas atrisināt uz vietas. Tāpat daļā notikumu konstatēta alkohola lietošana vietā, kur tas nav atļauts vai smēķēšana vietās, kur tas nav atļauts. Lielākā daļa notikumu konstatēti tieši apsekošanas laikā, nevis pēc izsaukuma,” stāsta T. Sadovskis.
Kas notiks ar namu?
Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta (MVD) speciālisti skaidro, ka Dzīvojamā fonda tehniskā stāvokļa vērtēšanas komisija apsekojusi dzīvojamo māju pirms teju trim gadiem – 2014.gada martā un konstatējusi, ka “koplietošanas telpas ir stipri nolietojušās, redzamas ūdens notecējumu pēdas, plaisas un bojāts apmetums. Sanitārās telpās nodauzītas dekoratīvās flīzes. Dzīvojamās telpās, kas atrodas līdzās sanitārajām telpām vai robežojas ar ārējo sienu, sienas mitras, redzams pelējums un plaisas.”
Neraugoties uz ēkas telpu slikto stāvokli, departamenta pārstāvji atzīst, ka tajā joprojām dzīvo cilvēki: “Departamentā līdz šim brīdim nav saņemts Rīgas pilsētas būvvaldes izdots atzinums par nekavējošu ēkas ekspluatācijas pārtraukšanu, līdz ar to ēkas ekspluatācijas tiks pārtraukta pēc visu dzīvojamo telpu Prūšu ielā 25a Rīgā atbrīvošanas.”
Namu plāno pārbūvēt, bet MVD speciālisti skaidro, ka līdz tam jāizpilda vairāki priekšnoteikumi: “Izvietoti visi īrnieki un patvaļīgie brīvo telpu iemītnieki, kā arī gan juridiski, gan faktiski atbrīvotas visas neapdzīvojamās telpas. Par īrnieku izvietošanas termiņa prognozēm atbildīga Dzīvokļu pārvalde.” Taču namā mēdz uzturēties arī nelegāli. “Ar personām, kuras patvarīgi aizņēmušas telpas ēkā, strādā SIA Rīgas Namu pārvaldnieks (RNP) kopā ar Rīgas pašvaldības policiju. Neapdzīvojamo telpu nomas līgumi slēgti starp RNP un nomnieku un šo telpu nomas līgumu uzteikšana un atbrīvošana ir RNP atbildība,” atbild MVD, piebilstot, “ja tiek pieņemts lēmums par pārbūvi, tālākās darbības atkarīgas no finansējuma piešķiršanas projekta izstrādei un pārbūvei.”
Departamentā skaidro, ka mājas iedzīvotājiem tiek sniegta palīdzība, lai atrastu jaunu mājvietu, taču vispirms iedzīvotājiem pašiem jāvēršas atbildīgajās iestādēs: “Saskaņā ar lēmumu, mājas iedzīvotāji, tostarp arī ģimenes ar bērniem, tika informēti par nepieciešamību vērsties Rīgas domes MVD, lai iesniegtu iesniegumus par reģistrāciju palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājuma risināšanā. Personas, kuras vērsās pēc palīdzības un kuras tika atzītas par tiesīgām palīdzību saņemt, tika reģistrētas palīdzības saņemšanai 8.reģistrā.” Tur reģistrētajiem palīdzība tiekot sniegta (tas ir, tiek piedāvātas īrēšanai citas dzīvojamās telpas) reģistrācijas secībā un laiks, cik ilgi jāgaida, esot atkarīgs no pašvaldības rīcībā esošo brīvo dzīvojamo telpu skaita, kā arī no īrnieku vēlmju un izteikto īres piedāvājumu atbilstības, tas ir, vai piedāvājumi tiek pieņemti vai noraidīti. Vēl departamenta speciālisti skaidro, ka īrniekiem, kuriem nav īres un maksas par saņemtajiem pakalpojumiem parāds, īrēšanai piedāvā dzīvokli ar ērtībām, parādniekiem – sliktāk labiekārtotas dzīvojamās telpas.
Speciālisti stāsta, ka Prūšu ielas nams nav vienīgais, kuru līdz 2019. gadam plānots pārbūvēt. Vēl turpinās iedzīvotāju izvietošanu no dažādu sociālo grupu kopdzīvojamajām mājām Valmieras ielā 24, Katrīnas ielā 18 un Ieriķu ielā 2a. Kā piemēru tam, kā Prūšu ielas 25a nams varētu izskatīties pēc plānotajiem darbiem, speciālisti min ēku Aglonas ielā 35/1, kuras iedzīvotāji tikuši izvietoti un pēc ēkas renovācijas tajā izveidoti 215 dzīvokļi un izbūvētas telpas sociālajam dienestam.
