Neliela koka būdiņa ar uzrakstu “Atslēgu izgatavošana, slēdzeņu remonts, instrumentu asināšana” atrodas Ķengaraga tirgū. Lai gan uzraksts to nevēsta, zinošie klienti ir informēti, ka tur var saņemt arī “pulksteņu daktera” palīdzību.
Ķimerējas ar visu
Igors Jevdajevs sevi neuzskata par profesionālu pulksteņu meistaru, tomēr 1968. gadā viņš pabeidza izglītību arodskolā un saņēma diplomu kā pulksteņu remonta meistars. Pēc armijas Igors izvēlējās strādāt citā jomā, bet tieši ar laikrāžu remontu nodarbojas jau pēdējos 15 gadus.
“Man tagad ir otrā kategorija pulksteņu remontā. Tā varēja būt augstāka, bet ar pulksteņu mehānismiem ir jāstrādā bez pārtraukumiem, lai nepazaudētu kvalifikāciju, jo lielāka loma šeit ir praksei. Diemžēl man bija diezgan gara pauze,” stāsta Igors, kamēr izrāda mums savu nelielo darbavietu. Viņš nodarbojas ar visu, ar ko var palīdzēt atnākušajiem cilvēkiem – ar pulksteņu mehānismiem, atslēgām, arī ar skrūves ieskrūvēšanu brillēs vai lietussargu detaļu remontu, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēki nezina, kur salabot salauzto mantu, bet jaunu nopirkt iespējas nav.
Neremontē ekskluzīvos pulksteņus
Visbiežāk esot jāremontē elektroniskie kvarca pulksteņi, jo tos var viegli iegadāties jebkur un arī diezgan lēti. Dažkārt cilvēki no remonta atsakās – tā cena ir lielāka par pulksteņu oriģinālo cenu, vieglāk ir nopirkt jaunus.
“Ja es nemāku risināt problēmu un kārtīgi saremontēt pulksteņus, tad uzreiz par to brīdinu klientu,” stāsta Igors. Meistars arī neņem dārgus Šveices vai Japānas laikrāžus – viņam nav ne vajadzīgās kategorijas, ne vajadzīgo darba apstākļu. Tādiem klientiem Igors uzreiz iesaka aiziet uz specializētām darbnīcām, kas nodarbojas tikai ar pulksteņu remontu un kuru darbinieki izglītojušies Šveicē.
Par pulksteņu meistaru varot kļūt tikai cilvēks, kas ar to aizraujas, jo bagāts ar to nekļūsi, bet darbam ir vajadzīgs rūpīgums un pedantiskums. Nereti, lai salabotu pulksteņus, ar tiem ir jāķimerējas divas,trīs dienas. Jāiztīra, jāieeļļo, jāizjauc un jāsaliek atpakaļ. Darbs prasot lielu uzmanību un koncentrēšanos. Ar atslēgām esot daudz vieglāk – piecas minūtes un jaunā atslēga jau ir saimniekam kabatā. Pēc atslēgu pievīlēšanas pieprasījums arī esot lielāks.
Iet tēva pēdās
Ar Igoru kopā jau divus gadus strādā viņa dēls Daniils, kuram ir 23 gadi. “Es sāku palīdzēt tēvam mājās jau pirms pieciem gadiem,” saka Daniils, “bet tas nebija nopietni – tagad es nodarbojos ar remontu jau neatkarīgāk, bet ja ir kādi jautājumi – vēršos pie viņa.”
Uz jautājumu “Kāpēc tieši pulksteņu remonts?” jaunieša atbilde ir kodolīga: “Tāpēc, ka mans tētis ar to nodarbojas.” Taču pēc kāda mirkļa viņš piebilst, ka tas ir saistīts ar viņa vēstures studijām. “Mani interesē antikvāra lietas, īpaši mehāniskie pulksteņi, padomju laika pulksteņi. Patīk tos atjaunot un restaurēt,” skaidro Daniils, “bet vairāk tomēr nāk ar elektroniskiem pulksteņiem”.
Skeptiski par profesijas nākotni
Vai pulksteņa meistaru profesija “mirst”? Tēvam un dēlam viedokļi ir visai līdzīgi. Igors pašreizējo situāciju pretstata padomju laikiem, kad “bija īstie meistari, amats bija pieprasīts”. Darba bijis daudz, jo katram bija rokas pulksteņi, katrā mājsaimniecībā bija vismaz kāds modinātājpulkstenis. Laikrāžu meistara amatu neesot iespējams apgūt tikai ar teorijas palīdzību – tas attīstās ar pieredzi un praksi, tāpēc gandrīz visi meistari jau esot pensijā. “No otras puses, joprojām ir taču cilvēki, kuri mērķtiecīgi brauc mācīties un saņem augstāko kategoriju,” spriež Igors.
Daniils ir skeptisks: “Jaunie pulksteņu meistari ir Rīgā, bet neviens no mums nenodarbojas tikai ar pulksteņu remontu. Es uzskatu, ka šī profesija mirst. Pakāpeniski, jo daudzi tagad skatās laiku savos telefonos.”
Rīdzinieki stāsta par saviem laikrāžiem
Jevgēnijs (25 gadi):
Pulkstenis ir dāvana no mana tēva, kurš tagad dzīvo Ukrainā. Es ļoti rūpējos par šo pulksteni, jo tas man atgādina par vīrieti, kuru es cienu.
Darja (22 gadi):
Godīgi sakot, man rokas pulksteņi nepatīk. Es valkāju tikai elektronisko, jo tā ir mana drauga dāvana. Un darba ir noderīgi – zinu, kad jāiet mājās. Ar šo ir arī iespējams skaitīt soļus.
Katerīna (21 gads):
Man patīk, kā izskatās rokas pulksteņi. Mans, piemērām, ir ļoti sievišķīgs, elegants un ērts. Tā arī ir dāvana no vecākiem, tāpēc es grūtos dzīves brīžos skatos uz pulksteni un jūtu garīgu atbalstu no ģimenes.
Jevgēnijs (20 gadi):
Es domāju, ka rokas pulksteņi ir svarīgs un solīds aksesuārs. Vienam kvalitatīvam rokas pulkstenim ir jābūt.
