Perkusionists
1Bērnība
Nils savu bērnību ir pavadījis Āgenskalna priedēs. Uzaudzis kopā ar mammu un tēti, un vecāko māsu Ingūnu. Nils stāsta, ka jau piedzimstot zinājis, ka spēlēs sitaminstrumentus, jau, zīdainis esot, ar rociņām klapējis pa malu malām. Pēc ieturētas smīna pauzes: “Taču nē, biju pavisam normāls bērns un augu kā pārējie, par mūziku nedomāju.”
Ar mūziku Nils saskāries 5.vidusskolā, tagadējā Āgenskalna ģimnāzijā: “Man tika veiktas mūzikālās pārbaudes un skolotāji gribēja, lai eju mācīties uz Pāvula Jurjāna mūzikas skolu spēlēt vijoli. Mani dārgie vecāki neaizveda mani un tā tas arī palika, es nekur neaizgāju.” .
“12 gadu vecumā pēc būtības es sāku dzīvot viens, māte aizgāja, tēvs kaut kur bija, tad nebija. Es biju huligāns, nonācu internātos, mainīju daudzas skolas. Biju policijas uzskaitē, strādāju rūpnīcās un dārzkopībā, taču ilgi man neviens tur neļāva uzturēties. Māsa palīdzēja.”
Māsa Ingūna Rubene, Nilam esot pusaudža gados, dzīvoja un muzicēja kopā ar Andri Černovu. “Andris man vienreiz pienāca klāt un jautāja, Nil, ko tu gribi spēlēt? Es viņam atbildēju – ģitāru! Sanāca tā, ka sāku spēlēt ģitāru lēnām, bet ilgi nepaspēlēju, man sāka sāpēt pirksti. Tā kā biju ātras dabas cilvēks, teicu, es negribu ģitāru, es gribu tomēr bungas. Tā es sāku trenēties ar kociņiem pa taburetēm. Tad pakāpensiki savācām bungas un sāku spēlēt grupā Tilts.”
„Atceros, ka tagadējā Rīgas Valsts tehnikuma zālē bija mana pirmā uzstāšanās. Toreiz man viens teica: „Zin’, Nil, iedzer vienu mēriņu, ja, un tev „easy” tur visu nospēlēt būs”. Aizgājām uz kafejnīcu „Veldze” Doma laukumā un paņēmām Melno Mēriju, nezinu, kādā veidā man viņu tur iedeva tajos padsmit gadiņos. Iedzeru to mēriņu, it kā okey, aizeju spēlēt, viņš man vieglu „štimmungu” iedeva, es spēlēju un vietā, kur jāsit šķīvji, aizsitu garām. Tā man tāda nosacīti trauma, man kopš tās reizes bija skaidrs, ka pirms spēles alkohols – NAV. Es arī saviem grupas biedriem saku: “Pirms spēles nini, pēc, es tevi kaut mājās aiznesīšu”.
„Bet bungas arī nebija viegli spēlēt, jo sapratu, cik daudz dažādu ritmu ir un tas nav vieglāk par ģitāru, bet bija jau par vēlu – es biju sācis spēlēt un nevarēju apstāties. Tad es stājos konservatorijā….”
Nilam pusaudžu gados neesot bijis viegli saprasties ar vienaudžiem, jo vairāk laika pavadījis daudz vecākā sabiedrībā. “Es sapratu, ka gribu savu grupu, jo tajā grupā (Tilti) tur visi veči, jaunākais bija 10 gadus vecāks par mani, es jau tur biju puišelis, mani pieņēma kā pastarīti.” „Reiz man piezvanīja viens džeks, ka meklējot bundzinieku. Tā kā man bija tāds puskomplekts ar bungām, tad viņi nākošā dienā pie manis atbrauca ar diviem režģiem alus, man bija kādi sešpadsmit tolaik, tad mēs divas, trīs dienas iepazināmies nosaucāmies par „Ritošais saullēkts”. Tad jau bija forši, kasti izdzer, puskasti dabū atpakaļ, tad mēs sākām spēlēt un sapratu, arī viņi saprata, ka ģitārists īsti nemāk spēlēt, labākajā gadījumā Deep Purple – Smoke On Water ievadiņu mācēja. Basists arī mācēja piespēlēt partijas, taču arī nezināja partijas un solists, kuram pasaka, ko dziedāt un viņš mēģina dziedāt. Tad es sapratu, ka man jāmācās spēlēt ģitāru, gribot, negribot, tā es pāris mēnešu laikā iemācījos spēlēt ģitāru.”
„Par atšķirībām starp Tilts un Ritošais saullēkts – tagad varu to analizēt. Tajā laikā man bija svarīgi pašapliecināšanās, to es redzu arī šodien savā 14 gadīgajā dēlā, kurš spēlē ar mums grupā, ar visu to viņš plāno savu sastāvu, spēlēt viņš grib kaut ko citu, komponēt viņš grib kaut ko pilnīgi savādāku, tas ir tas vecums, kad gribas pārliecināties, kā tas ir ar citu cilvēku grupu veidot un domāt. ”
“41.vidusskolā es iepazinos ar Dambi (Raimondu Lagimovu), tad mēs braucām pie viņa ciemos un tā palēnām. Viņam arī sāka gribēties kaut ko ar mūziku padarīt, tā es viņam sāku rādīt, kā spēlēt uz ģitāras. Viņa tēvs nodarbojās ar video, kas toreiz bija aizliegts, bija iespējas redzēt visādus Iron Maiden un citus ārzemju izpildītājus.” Grupa Rietošais saullēkts 80.gadu beigās pārtapa par Inokentijs Mārpls un Nilu iesauca armijā. Pats atzīst, ka atmodas kulmināciju esot palaidis garām tieši armijas dēļ.
2Ceļš līdz Āfrikai
“Deviņdesmitajos Nils darbojies vides aizsardzības klubā Arkādija, kur vācu tūristiem organizējis dažādas eko-seminārus, visādus projektus – alternatīvā lauksaimniecība, alternatīvā elektroenerģija, psiholoģiskos seminārus. Kopā ar klubu Nils devies uz Vāciju, Dortmundi, kur paguvis arī apmaldīties. “Ar valodu arī tajā laikā man bija švaki, zināju „Can you go?” „Excuse me” „Keep smiling” “. Adresi es nemācēju atrast, tolaik ārzemēs neorientējos. Man bija pāris monētas un zvanīju projekta koordinatorei un teicu „I am einbahnstrase”. Tad viņi saka, kad esi tuvāk centram, lai atkal pazvanot, monētas savukārt man bija beigušās. Ūdens arī man bija beidzies un šausmīgi padzerties gribējās. Pēc kāda laika vēl viena būdiņa priekšā, ārā bija karsts, pašam man smagi. Ieeja būdiņā un skatos, stāv maciņš, tur pilns ar monētām, priekš tiem laikiem diezgan daudz naudas tur bija, paceļu galvu augšup un skatos, tur pilna „Coca-cola” bundžiņa stāv, izdzeru to bundžiņu, nosaucu to ielu un pēc 10 minūtēm man atbrauca pakaļ. Es sapratu, ja es nebūšu svešā vietā atvērts un patiess, tas man atmaksāsies kādā citā veidā. Saviem studentiem es arī mācu – ceļojiet un esiet atvērti pret sevi un satiksiet tādus, kā jūs jebkurā pasaules vietā jūs būtu.” Pēc apmaldīšanās Nils ar grupu no Arkādijas devies uz saliedēšanas pasākumu.”Mūs aizveda uz vienu studiju, kur mācīja džambas. Es zināju, kas tas ir, bet dzīvē ieraudzīju pirmo reizi. Apsēdāmies aplī kādi septiņi cilvēki. Skolotājs teica „You can play!”, es uzsitu basiņu un ar to sajūtu es dzīvoju vēl šodien! ”
Atgriežoties Latvijā, Nils neķērās pie džambas. Viņš vācu tūristiem vadīja eko-maršrutus ar laivām, riteņiem, pārgājieniem. “Vācieši tajā laikā labi maksāja, tā kā es biju dzīvais mākslinieks, tāds, kurš naudu vienmēr ātri iztērē, iedevu naudu Vinetai ( Austrālijas latviete, flautiste) un Holandē viņai bija pazīstams viens džambas skolotājs,” stāsta Nils. Vineta iepazīstināja Nilu ar Alanu Agleonu, pie kura divas reizes nedēļā pusotru mēneša garumā mācījies džambu. “Man tur iemācīja visus pamatus un tur es nopirku savu pirmo džambas korpusu. Jaunības maksimālismā nopirku vislielāko džambu. Bija jāiemācās kā uzvilkt ādu, kā spriegot.”
Nilam esot bijuši pārāk daudz jautājumi un skolotājs teicis, lai atbildes braucot meklēt uz Āfriku. Nils stāsta : “Lai aizbrauktu uz Āfriku, priekš tā laika maniem ienākumiem, tas nav reāli, bet es ļoti gribēju. Un te atkal pierādās cerība un sapņi – piepildās. Jebkurā vecumā, lai kāds jūs būtu, jebkurā lidojumā, ja ir sapnis un cerība, par viņu vajag domāt un just līdzi un nejauši kaut kas patrāpās un sagriežās, ķer aiz astes un dari. Augusts Sukuts, tolaik kino festivāla „Arsenāls” organizators, pieaicināja mani uz Sergeja Eizenšteina filmām, spēlēt pavadījumu. Man aizskatuvē bija ūdens bļodas, timpāni, kongas, džambas. Atceros vēl šodien, ka tie sižeti tik ātri mainījās un katrs nākamais šižets bija pretējs iepriekšējam. Bija ko noņemties un par to, ko es tur daru, uzrakstīja zviedru avīzē. Uz Arkādijas telefonu man zvana un prasa, vai es varētu atbraukt uz Zviedriju un pavadīt filmas ar saviem instrumentiem.” Nils esot apjucis un konsultējies ar Juri Kulakovu, Valtu Pūci, Uģi Prauliņu par to, cik prasīt naudu par šādu darbu. “Bet nu, bāc, nodomāju, kāda jēga no tās naudas. Bet zināju, ka Zviedrijā ir Gambijas konsulāts. Toreizējā sieva perfekti pārvaldīja angļu valodu, teicu viņai, lai piezvana un normāli izstāsta, ka es gribu vīzu uz Gambiju un biļetes turp un atpakaļ, un, kas paliek pāri, lai iedod kā tēriņnaudu. Viņi piekrita tam visam un vēl pirms došanās prom iesniedzu Sorosa fondam, kas tolaik atmaksāja kaut kādas lietas. Aizbraucu uz Zviedriju, dabūju vīzu, biļetes, kaut kādu naudu, atgriezos Latvijā, zvanu uz to Sorosa fondu un izrādās – šie man apmaksā ceļu. Bet man jau tas viss ir, tā tiku pie papildus līdzekļiem.”
Nila pirmais lidojums veda viņu uz “siltumnīcu”. Izkāpis no lidmašīnas, kniebis sev sānos un nespējis noticēt, ka ir Āfrikā. “Visi nāca klāt un „My friend, you are my guest.” Es apjuku. Es biju sarunājis tikai viesnīcu, bet tā atradās labu gabalu no pilsētas centra. Bet angļu valoda vēl joprojām man nav nekāda. Es vienam beigās uzticos un ar viņu palīdzību sakontaktējāmies ar viesnīcu. Vietējais saprata kur tas ir,” atceras Nils.
“Viesnīcā nodzīvoju divas dienas, es sapratu, ka to pusotru mēnesi es neizdzīvošu, baigi dārgā viesnīca – 15dolāri, tagad jau tas ir lēti, toreiz dārgi. Iepazinos ar vietējo un uz visu to laiku pa 18 dolāriem noīrēju istabu, bez elektrības, tikai durvis. Es tur satiku vietējos, mācījos spēlēt. Es varu iemācīties tehniski spēlēt to ritmus, bet es viņos nejūtu sevi. Un tāpēc es lielāko daļu pavadīju cenšoties iepazīt tos pašus āfrikāņus, kā viņi mazgājās, kā viņi iet uz tualeti, kā viņi nodrošina ģimeni, cik viņi ir atbildīgi, cik viņi ir tīri, praktiski vēroju viņu ikdienas dzīvi.”
3Šodiena
Nils visu vecuma cilvēkiem pasniedz perkusiju nodarbības savā izveidotajā studijā. Kā pats Nils saka: “Gandrīz visi Latvijā esošie perkusionisti ir mani skolēni”. Kopā ar audzēkņiem izveidojis apvienību Kanisafa, ar kuru aktīvi koncertē dažādos Latvijas festivālos un labdarības pasākumos. Nils vada arī grupu saliedēšanas pasākumus, izmantojot perkusijas. “Āfrikas ritmus veido daudz dažādu trokšņu, tāpat kā grupas, kolektīvus. Bieži grupām iedodot instrumentus, kāda daļa sāk tielēties “Es nemāku spēlēt, man nav dzirdes, ritma izjūtas”, bet, kad visi sāk kopā “trokšņot”, parādās melodija un viens otru sāk just. Acis mirdz un cilvēki atveras.”
