Nākamais mērķis – olimpiskās spēles Tokijā

Diāna Urbāne

Ilonas Marheles personīgā arhīva foto

Garo distanču skrējēja Ilona Marhele ar skriešanu nodarbojas jau kopš bērnības. Viņa sevi raksturo kā neatlaidīgu, mērķtiecīgu, taču reizēm neiecietīgu pret citu vājībām. Sports ir Ilonas lielākā kaislība. Šai nodarbei visvairāk motivē iespēja, ka var uzvarēt un būt labākā.

Bērnībā biji aktīvs bērns vai arī tieši otrādi, izvairījies no sporta stundām?

Varu teikt, ka bērnībā biju aktīvais bērns, taču sportā neviens mani nevirzīja. Kā jau daudzi citi bērni gāju mūzikas skolā, mākslas skolā, bet ar sportu mērķtiecīgi nenodarbojos. Pēc dabas esmu ļoti aktīva un dzīvīga. Mūzikas skolā spēlēju klavieres, bet tāpat kā lielākajai daļai man nepatika viss, kas nāk bonusā – solfedžo, stingrais režīms un paralēli bija arī mākslas skola. Tajā laikā bērnam varbūt tas bija par intensīvu, nepabeidzu ne mākslas skolu, ne mūzikas skolu, bet sāku sportot.

Kādā vecumā jau nopietnāk pievērsies sportam?

Ap divpadsmit, trīspadsmit gadiem sāku ar orientēšanās sportu. Manā dzimtajā pilsētā Alūksnē tas ir ļoti aktuāli joprojām. Ar vieglatlētiku mērķtiecīgi sāku nodarboties ap piecpadsmit gadiem, kad sāku jau startēt sacensībās.

Kā sākās tavas sportiskās gaitas?

Varu teikt, ka mamma ievirzīja sportā. Viņa orientējās, es reizi nedēļā braucu līdzi. Bija tā, ka es skrēju ļoti ātri un es pārsvarā paskrēju garām visiem kontrolpunktiem, un tādējādi orientēšanās man neaizgāja tik nopietnā līmenī. Arī skolas laikā, kad trenējos pēc tam vieglatlētikā, es skrēju garās distances, braukāju pa sacensībām, nometnēm, bet joprojām tas nebija ļoti nopietni. Bet pavisam nopietnais sports sākās ar pirmo maratonu, salīdzinoši tikai aptuveni astoņus gadus atpakaļ.

Vai atceries savu pirmo maratonu?

Pirmais maratons bija Vīnē. Toreiz braucu ar diviem nakts autobusiem no Rīgas, jo tad vēl nebija tiešo reisu. Es biju izdomāju, ka vajag līdz Vīnei oriģināli tikt. Braucu naktī, gulēju pa dienu Varšavas kinoteātrī, skatoties garās filmas. Pirms maratona – nakts hostelī, rezultātā tādā stāvoklī es noskrēju pirmo maratonu, bet emocionāli biju ļoti pacilāta, priecīga. Man nebija nekādu ambīciju, noskrēju ļoti labi, bet droši vien pieejot tam procesam nopietnāk, būtu bijis vēl labāk, bet kopumā ar pirmo maratonu biju ļoti apmierināta.

Vai pēc vidusskolas turpināji mācības augstskolā?

Pēc vidusskolas mācījos Latvijas Universitātē japāņu valodu, Japānas kultūru, taču diemžēl nepabeidzu, jo bija intensīvs grafiks sportā un manā darbā, laikam pietrūka rakstura, lai pabeigtu. Esmu beigusi arī Turību – tūrisma un viesmīlības uzņēmumu vadību, ir iesāktas studijas arī Sporta akadēmijā.

Vai paralēli sportam un sacensībām arī kaut kur strādā?

Pašlaik nopietni nestrādāju, ir daži, kurus es konsultēju privāti par skriešanu un treniņu plāniem, bet viss ir pakārtots manam treniņu grafikam.

Vai tev ir treneris, kurš sastāda tavu treniņu grafiku?

Man daudzus gadus ir bijis treneris, pirmais treneris bija Alūksnē Ilgvars Vaskis, otrais treneris bija Latvijas labākais gargabalnieku treneris Leonīds Strekalovskis. Es pie viņa trenējos līdz pat Rio olimpiskajām spēlēm. Šobrīd trenēju pati sevi.

Kādas ir tavas brīvdienas?

Brīvdienas saistītas ar ēdienu – cept kūkas, ēst kūkas, brīžiem arī kāds foršs brančs, pastaigas ar ģimeni kopā. Iespējams, arī retu reizi kino. Nav man spēka aktīvai atpūtai, katru dienu skrienu un sportoju, tāpēc brīvdienas manā ideālajā variantā ir diezgan laiskas.

Vai tu kādreiz esi ievērojusi diētas?

Nē, diētas es neievēroju. Manuprāt, der tikai ilgtermiņa režīms, kā tu ēd un ko tu ēd. Diēta manā izpratnē ir kaut kāda saņemšanās uz īsu konkrētu periodu pirms kāda liela mērķa. Piemēram, pirms maratona es apmēram mēnesi mazāk ēdu cukuru, ēdu “tīrāk”, mazāk sāli, nerunāsim par alkoholu un tamlīdzīgi. Vienpadsmit mēnešus gadā es ēdu normāli, pilnvērtīgi, sabalansēti. Par laimi, man negaršo junk food, vienīgais man garšo kūkas un cukurs, tā ir mana vājība, bet es neatzīstu diētas tādā vispārīgā formā, noteikti neievēroju un nekad mūžā neesmu ievērojusi. Ja es ēdu zivis, tad ēdu tīru, nevis panētu vai kaut kādā veidā citādi apstrādātu. Sportistam lielākoties ir jāēd daudz, jo vajag enerģiju. Cilvēks iedomājas, ka sākas sportot, neko neēdīs, tievēs un būs labi rezultāti, bet nekas tāds nebūs.

Cik garas distances parasti skrien?

Neko garāku par maratonu es neskrienu – tie ir 42 kilometri un 195 metri. Treniņos parasti neskrienu garāk, retu reizi virs 30 kilometriem sanāk. Lai gatavotos maratonam, nenozīmē, ka uzreiz jāskrien maratons vai nenormāli gara distance. Esmu savā mūžā veikusi astoņos vai deviņus maratonus, tātad tik reizes esmu arī veikusi 42 kilometrus.

Kā tu sevi gatavo tik garam skrējienam?

Pirmkārt, jāzina mērķis, kāpēc tu to dari, jāzina, kāpēc esi gatavs vairākas stundas vienkārši skriet. Manā gadījumā maratons ir daudzu stundu skriešanas, monotona vienmuļa darba, nākot tuvāk sacensībām diezgan smaga un ātra darba. Tādējādi es zinu, kāpēc es to daru, ja man mērķis ir zināms, tad man nav problēmu sevi noskaņot arī psiholoģiski tam, jo es zinu, ka būs visādas krīzes, ka būs grūtāk, ka nesanāks, bet es zinu to lielo mērķi, kāpēc es to daru. Es to daru daudzu gadu garumā, man tas nenormāli patīk, man tas sanāk. Sporta dēļ esmu apceļojusi ļoti daudzas valstis, esmu satikusies ar daudziem cilvēkiem, esmu piedalījusies pasaules lielākajos, skaistākajos sporta notikumos.

Cik ilgi Tu skrien maratonu?

Kāds skrien sešas stundas, kāds septiņas, kāds divas, savukārt es skrienu apmēram divas ar pusi.

Kādas tev ir bijušas lielākās grūtības?

Man visgrūtākais ir bijis reizēm netiekties pēc tā normālā, ikdienišķā darba. Reizēm liekas, ka varu mest mieru skriešanai, ka pēc būtības nav ienākumu, bet vairāk ir emocionālā barība, nevis fiziskā. Tas posms ir pārvarēts, joprojām skrienu un sacenšos, visticamāk, vēl pāris gadus to darīšu un tajā jomā būšu visu mūžu.

Kas tevi iedvesmo?

Es pati sevi iedvesmoju. Iedvesmo tas, kā es tieku pāri grūtībām, traumām. Es tieku pāri saviem “nevaru”, protams, arī panākumi – kad es uzvaru. Varbūt savā ziņā arī cilvēku apbrīna. Latvijā bija sezona, kad uzvarēju visās sacensībās, kurās piedalījos, visās distancēs un tas vien jau ir diezgan vērā ņemams fakts.

Ko dēls saka par tavu profesiju?

Viņš ir ļoti aktīvs, ļoti dzīvīgs. Viņš saprot, ko nozīmē skriešana, visi dārziņā zina, ko nozīmē maratons, cik garš tas ir. Dēls zina, ka mamma ir bijusi olimpiskajās spēlēs. Viņš reizēm treniņā pats izdomā savus vingrinājumus un vingro līdzi, pats viņš iet džudo. Viņš redz paraugu aktīvam dzīvesveidam.

Kā nokļuvi līdz olimpiskajām spēlēm?

Izpildot normatīvus. Katram sporta veidam ir sava veida sistēma, kā atlasās olimpiskajām spēlēm. Paveicas arī pēc valstiskās piederības. Latvijā nav liela konkurence, piemēram, manā sporta veidā, manā disciplīnā. Kenijā, Etiopijā, ir simtiem sportistu, kuri varētu nokļūt uz olimpiskajām spēlēm, varētu labā līmenī nostartēt, taču manā gadījumā neliels bonuss ir tam, ka es dzīvoju Latvijā. Es izpildīju normatīvu, man bija otrs labākais rezultāts Latvijā aiz Jeļenas Prokopčukas, tas man garantēja stabilu vietu komandā.

Kādas bija sajūtas piedalīties olimpiskajās spēlēs?

Burvīgas. Protams, skaisti, emocionāli, unikāli. Ne tikai starts bija ļoti skaists, piesātināts ar emocijām, bet arī spraigs, sekojot līdzi arī citiem Latvijas sportistiem. Cerams, ka atcerēšos arī pēc daudziem gadiem.

Kam tagad gatavojies?

Atkal gatavojos maratonam. Pa vidu būs arī pusmaratons, būs 10 kilometru skrējiens, bet tā es gatavojos maratonam ar cerību nākamo gadu braukt uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Vai ir bijis brīdis, kad ir gribējies padoties?

Tādi posmi uznāk ik pa laikam, kad ir ļoti grūti, kad ir kāda trauma, kad jūtos nenovērtēta, kad rodas apstākļu kopums, kas, visticamāk, sākas ar fizisku iemeslu – ar traumu. Ir bijušas vairākas reizes, bet tas nav bijis tik nopietni, lai es pat apsvērtu. Domas ir ienākušas prātā, pavīdējušas un izgājušas no prāta.

Kāda ir bijusi tava lielākā trauma?

Pēdas operācija. Tas prasīja pusgadu atpūtas. Tajā laikā daudz vingroju, peldēju, nodarbojos ar riteņbraukšanu. Pamazām atsāku arī skriet, bet ar kritieniem, bija viens solis uz priekšu un trīs atpakaļ, bet rūda raksturu ļoti labi. Tas bija fiziski vieglāk nekā skriešana, taču psiholoģiski bija grūtāk, jo nedarīju, to, ko man vislabāk patīk darīt.

Vai tev ir atgadījies kāds interesants notikums sacensībās?

Parasti sacensību starts ir apaļā pulksteņa stundā, konkrēti deviņos vai desmitos. Es skrēju Barselonā pusmaratonu, iesildījos un mierīgi biju noskaņojusies, ka starts ir deviņos. Lēnā gaitā veicu savu pirmsstarta rutīnu, un es pēkšņi skatos, ka visi sportisti ir uz starta, bet es vēl neesmu noģērbusies, nesapratu, kāpēc viņi ir uz starta, jo es domāju, ka sākas deviņos, bet tajā brīdī bija bez desmit deviņi. Izrādās, ka tajās sacensībās starts bija astoņos piecdesmit. Es nenormālā ātrā tempā, minūtes laikā noģērbos, izskrēju, ievilku elpu, un starts jau bija sācies. Gandrīz nokavēju sākumu, tomēr izskrēju savu labāko pusmaratonu laiku.

Kur tu redzi sevi pēc vairākiem gadiem?

Visticamāk, joprojām būšu sportā, iespējams, būšu trenere. Palīdzēšu citiem nodarboties ar sportu.

Kā sportistiem ir ar atalgojumu?

Ja esi elites sportists, tad visbiežāk skrien komercsacensībās. Latvijā ir vairāki pusmaratoni, desmit kilometru šoseja, arī Rīgas maratons, kur var ko nopelnīt. Ārzemēs tas ir atkarīgs no maratona klasifikācijas, kāda ranga tas ir. Vēl tas ir atkarīgs no organizatoriem un sniegtā budžeta. Ja esi elites sportists augstā līmenī, tad – jā, var saņemt naudiņu par startu un citus bonusus. Manā gadījumā tas joprojām ir hobijs, ar ko varu nopelnīt kabatas naudu, jo es neesmu tik augstā līmenī, lai būtu konkurētspējīga pasaulē, bet pēc būtības gandrīz par katru maratonu es kaut ko saņemu.

Pēc kā tu izvēlies maratonu?

Pēc sajūtām. Vai patīk tas maratons, vai vēlos skriet, kāda ir trase un nākamais faktors – finansiālais aspekts. Vai kaut ko saņemšu par to. Latvijā sacensību ir daudz, lai būtu no kā izvēlēties. Ir zināms, ko gaidīt katrās sacensībās.

Kāds ir tavs mērķis?

Mans mērķis ir nebaidīties no savām izvēlēm un būt laimīgai ar to, ko daru. Es vēlos darīt to, kas man patīk, neiespaidojoties no tā, kā tam būtu jābūt, neatkarīgi, cik ļoti darbs ir atalgots vai cik prestiža līmeņa. Sportā mērķis ir Tokijas olimpiskās spēles.