Cilvēks nokrīt, raustās krampjos un pa muti nāk putas – šādi cilvēki iztēlojās epilepsijas lēkmes, lai gan tās simptomi var būt ļoti dažādi. Epilepsija ir viena no visnoslēpumainākajām slimībām neiroloģijā. Šī slimība daudziem asociējas ar kaut ko bīstamu un neizskaidrojamu, tomēr šo slimību ir iespējams ārstēt.
Laura ar epilepsiju slimo jau vairāk kā 10 gadus. Domājot par dzīvi pirms slimības, viņa uzsver tikai vienu: “Mana dzīve pirms slimības bija vesela. Man nebija jādomā par to, kad dzert zāles vai jāuztraucas par to, ka tuvojas lēkme. “ Daloties savā stāstā, sieviete atzīst, ka saslimšana ar epilepsiju viņas dzīvi mainīja ļoti krasi gan ikdienā, gan saskarsmē ar draugiem un ģimeni. “Es centos dzīvot, kā iepriekš, un darīt visu, kā agrāk, tomēr bieži radās problēmas, kad palika slikti. Kad draugi uzzināja, ka man ir epilepsija, viņi novērsās no manis un es ierāvos savā mazajā pasaulē – savās mājās. “
Slimībai parādoties, Laura nesaprata, kas īsti notiek. Vecāki viņu veda pie dažādiem ārstiem, tika izrakstītas zāles, tomēr, meklējot atbildi uz jautājumu, kas notiek, viņa palika neziņā. Vecāki uzskatīja, ka labāk mazāk stāstīt un mazāk meitu uztraukt.
Neirologs Normunds Sūna ir autors informatīvajai interneta mājaslapai epilepsija.lv, kurā gan ārstiem, gan cilvēkiem, kuri slimo ar šo slimību, iespējams uzzināt visu nepieciešamo par epilepsiju. Sākot ar to, kas tā ir un kādi ir tās veidi, beidzot ar to, vai epilepsijas slimnieki drīkst vadīt automašīnu un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.
“Epilepsija ir viena no biežākajām hroniskajām centrālās nervu sistēmas slimībām, kas pasaulē skar ap 65 miljoniem iedzīvotāju,” skaidro N. Sūna. Neirologs raksta, ka slimībai ir dažādi iespējamie iemesli un, tā kā šī slimība ir sarežģīta, tās iemeslus ne vienmēr var noteikt uzreiz.
Laura regulāri dodas uz pārbaudēm pie ārstiem, dzer zāles un tic, ka ar laiku slimība pazudīs. Tomēr pirms trim gadiem sievietei nācās pamest savu darba vietu, jo kolēģi negatīvi attiekušies pret viņas slimību. “Mani gribēja atlaist no darba dēļ tā, ka man bija šādas problēmas ar veselību. Atklāti tika fotografēts un filmēts, lai apkārtējiem pierādītu, ka nevaru strādāt, un tad pienāca mirklis, kad sapratu, ka viss – pietiek. Tad es arī pati aizgāju!” Šajā laika posmā no Lauras sāka novērsties viņas tuvākie draugi, kuri viņu mazāk aicināja uz dažādiem kopīgiem pasākumiem, baidoties, ka viņai paliks slikti un viņa visu sabojās.
Sieviete atzīst, ka pats grūtākais ir neziņa, kad slimības vairs nebūs, kad galvā vairs neskanēs trauksmes zvani un nebūs jāuztraucas par tuvojušos lēkmi. Reizēm, kad tuvojas lēkme un cilvēks to apzinās, N. Sūna ir izveidojis vingrinājumu, ar kura palīdzību iespējamo lēkmi var apturēt. Neirologs iesaka šo vingrinājumu veikt ikdienā, kad slimnieki jūtas labi, lai brīžos, kad tuvojas lēkme, neaizmirstos, kas ir jādara.
N. Sūna uzsver, ka “epilepsijas stigmatizācija, pacientu diskriminācija un pretepilepsijas medikamentu blaknes ir faktori, kas pasliktina epilepsijas pacientu ar veselību saistīto dzīves kvalitāti vairāk kā lēkmju esamība pati par sevi”.
Kaut arī slimība mainīja Lauras dzīvi ļoti krasi un daudzi cilvēki no viņas novērsās, viņai tomēr ir kāds cilvēks, pie kā viņa vienmēr var vērsties. “Es meklēju atbalstu pie savas mammas. Viņa strādā slimnīcā un ar daudziem ārstiem ir konsultējusies par šo slimību, un viņa ir pārliecināta, ka slimība pazudīs un es atkal būšu vesela.”
