1939 – 1945. Otrais pasaules karš un laiks, kad Latvijā pazuda un gāja bojā neskaitāmi daudz cilvēku, kas cīnījās par Latviju. Laiks, kad cilvēki nepadevās meklēt savus tuviniekus un nespēja noticēt to nāvēm. Evalds Vēveris ir viens no cilvēkiem, kas nepadevās radinieka meklēšanā, un pēc 75 gadiem atrada viņa kapavietu.
Nāves paziņošana
“Protams, kara laikā paziņojumi par cilvēku nāvēm nāca nepārtraukti, tie nāca kā tādi oficiāli ziņojumi, tāpēc tiem bija grūti noticēt. Ja neviens pazīstamais nebija redzējis tavu radinieka nāvi – tai negribēja ticēt,” atceras Evalds. Jānis Kundzāns bija kareivis, Evalda brālēns, diskotēku biedrs, 25 gadus jauns, spēcīgs jaunietis. 1944. gada 16. augustā pie ģimenes locekļiem vērsās Jāņa draugs un paziņoja par viņa nāvi. Jāņa kara biedrs esot stāstījis, ka redzējis mirkli, kā krievu bumba uzlido virsū kuģim, uz kura tikko esot uzkāpis Evalda brālēns. Ģimenes locekļi samierinājās ar nāves cēloni un saprata, ka meklēšanai nav jēgas.
Meklēšanas process
Evalds sava brālēna nāvei nevēlējās ticēt: “Es nekad īsti neticēju nevienai nāvei, ko mums paziņoja, jo tas vienkārši nelikās iespējams. Man visu laiku iekšā bija neticība par to, ka tā ir noticis.” Pateicoties 16.martam, leģionāru dienai, Evalds turpināja meklēt savu radinieku, vai vismaz viņa miršanas apliecību ar apstiprinājumu par bojāeju uz kuģa. “Es katru gadu 16.martā stāvēju ar plakātu, lai atrastu kaut vienu dzīvu leģionāru, cilvēku no bataljona, kurš varētu man sniegt informāciju.”
Evalda meklēšanas process likās bezgalīgs, tika apceļota visa Latvija, apskatīti visi iespējamie arhīvi, kas Latvijā ir pieejami. “Man nelikās pieņemami, ka 800 bataljona cilvēki, jauni vīrieši spēj izgaist. Par 800 cilvēkiem nav nekādu datu, neviena arhīva. Nav zināma ne to nāve, ne atrašanās vieta, ne pēdējā redzētā vieta. Nekas. Es to nemeklēju tikai brālēna dēļ, es šo informāciju meklēju visu to pazudušo vīriešu dēļ.” Pēc Evalda domām, tas ir tāpēc, ka lielākā daļa arhīvu piederēja Krievijai, kas tos pēc kara iznīcināja. Arī kara muzejs nespēja sniegt informāciju par pazudušajiem, bojā gājušajiem cilvēkiem.
Pēc 75 gadu ilga meklēšanas procesa, 2019. gada janvārī tika atvesti kara arhīvi no Vācijas. “Man zvanīja sieviete no Kara muzeja un teica, ka man vienkārši ir jābrauc pie viņas un viss.” Kara muzejā Evaldam tika atnesta milzīga arhīvu grāmata, kurā bija tūkstošiem latviešu kareivju vārdi, viņu dzimšanas un miršanas vieta, kā arī tuvāko cilvēku kontakti saziņai.
“Jānis Kundzāns. Kareivis. Pazudis 1944.gada 16.augustā (nepareizas ziņas). Papildināts: Kritis 1944.gada 15.oktobrī pie Mazlobām, Dobeles pagastā. Ierakstīts Lestenes kapu piemiņas sienā. Pārapbedīts no Mazlobām uz Lestenes brāļu kapiem. 2C sektors, 009.rinda, 15.vieta.” Ilgais meklēšanas process ir beidzies.
“Nopirku ziedus un viens pats devos uz Lestenes brāļu kapiem. Protams, ar kājām ir grūti, tomēr 92 gados sprinta kājas nav, tas traucēja meklēšanas procesu. Tur bija pilns, pilns ar piemiņas vietām, nekādi nevarēju atrast. Pēkšņi uzradās, kāds vīrietis ar kameru, kas meklēja to pašu sektoru, rindu, vietu. Noliku ziedus un jutu atvieglojuma sajūtu, ka esmu viņu atradis.”
Jāņa Kundzāna tuvākais cilvēks bija norādīts viņa jaunākais brālis. Evalds sev esot apsolījis, ka uzmeklēs arī viņu, un iesaka ikvienam latvietim izskatīt šo arhīvu grāmatu un atrast savus tuviniekus.
