80 gados joprojām ar kameru rokās

Laura Krēsliņa

Istabā izskatās kā senlaicīgā filmā. Sienas rotā piestiprinātas plates. Uz galda stāv vecs plašu un kasešu atskaņotājs, tam blakus – arī vecs, nodilis koka plauktiņš, uz kura rindojas kasetes. Lai tās saskaitītu, paietu labs laiciņš, jo kasešu tiešām ir daudz. Virs gultas atrodas skaists melnbalts kāzu foto, tajā redzams Jānis ar sievu Ritu. Katrs kaktiņš, katra nianse simbolizē Jāņa sirdslietu – kino.

Jānim Vaivodam ir 80 gadu, taču tas viņam netraucē turpināt aktīvi darboties savā pilsētā – Līvānos, kur ar kamerām rokās un smagām somām, kurās atrodas divu kameru statīvi, viņš dodas iemūžināt katru pilsētas pasākumu.  

“Mana sieviņa saslima ar vēzi, nekur cilvēkos vairs negāja, tāpēc viņai izpalika visi pasākumi. Es tajā laikā biju nopircis tādu rokas kameriņu, kura vairāk jauniešiem bija domāta, bet nu kaut ko jau varēja uzfilmēt. Ar to es arī sāku – uzfilmēju, kas notiek Līvānos, tad nesu un rādīju sieviņai mājās, lai viņai būtu kāda saskare ar dabu un, lai varētu viņai parādīt to visu. Tad es arī sāku Youtubē likt tos video, nu un tā pamazām, pamazām es vairāk iedegos uz to filmēšanu. Tā, lūk, es joprojām arī ņemos!” sava hobija uzsākšanu atceras Jānis.

Lai arī pirms četriem gadiem Jānis uz mūžu atvadījās no sievas Ritas, viņš turpina iesākto ar domu – lai videomateriāli paliek nākamajai paaudzei arhīvos.

Palikušas skaistas atmiņas

Jāņa mīļākās atmiņas ir stāsts par to, kā viņš iepazinās ar savu sievu. “Rita bija skolotāja un, tā kā es skolā spēlēju balles, nu un jaunieši, zini, kā iepazīstas – pamazām, pamazām iepatikās, un tā viss notika ar manu Ritiņu. Man tolaik bija nedaudz pāri 20 gadu. Rita man bija pirmā un arī pēdējā mīlestība. Te tik tiešam nostrādāja tas – līdz nāve mūs šķirs. Gribēja jau radinieki vēl tur ar ko saprecināt, kā jau jaunībā, bet, nu ko tur padarīs, nesanāca viņiem,” saka Jānis.

“Ak, jā, nekad neaizmirsīšu tos skaistos vakarus… Tā kā es toreiz par kinomehāniķi arī strādāju, man bija tāds kabatas lukturītis, kur gaismu varēja gan sarkanu, gan zaļu uzlikt. Nezinu, kam speciāli viņš bija domāts, bet man tas bija signāls. Rita dzīvoja turpat skolā, un es pie viņas loga to zaļo uguntiņu pamirkšķināju, un tad viņa ielaida mani iekšā. Bet, kur tie labie jaunības gadiņi vairs… Tikai palikušas neglābjami skaistas atmiņas.”

Jāņa lielākā daļa atmiņu saistās ar Ritu, tās ir visatklātākās un sirdij tuvākās. Un nevis tāpēc, ka Jānis daudz stāsta par sievu, bet gan acis… Tās nodod. Tās tik ļoti iemirdzas, tiklīdz es uzdodu kādu jautājumu par sievu vai vienkārši Jānim atmiņā ataust kāds skaists notikums viņu starpā.

“Atceros, kā vēl jauns būdams, es biju vinnējis motociklu par Latvijā vienu no labāko izaudzēto kukurūzas ražu. Tā mēs kopā ar Ritu abi apbraukājām visu Latviju,” stāsta Jānis.

Kopā ar sievu, atliekot no pensijām un tā sakrājot naudu, Jānis sev nopirka pirmo kameru. Jānis stāsta: “Ar pirmo strādāju ilgi, bet pēc tam ienāca man tāda doma, ka vajag divas kameras, lai var vairāk atdzīvināt tos visus video. Un tad es pasūtīju lielo kameru, tā ir īsti profesionāla kamera, bet viņa vairāk domāta  filmēt nevis tādas reportāžas, kur kaut kur jāskrien, bet uzvedumus kādus, kā tieši saka – filmas ar aktieriem. Bet diezgan labi var izmantot arī tā, kā es filmēju.”

Jānis Vaivods

Vienīgi objektīvs Jānim ir tikai viens uz abām kamerām, jo sistēma ir viena un tā pati. Otram objektīvam Jānim gan nepietiek līdzekļu, tādēļ viņš ir samierinājies ar vienu, un to ir iemācījies arī parocīgi izmantot. “Objektīvs maksā 2500 eiro, dārgāk nekā mana kamera! Es par pašu kameru tolaik samaksāju 2000 latus,” stāsta Jānis.

Pieredze Youtube

Jānis nekur speciāli nav mācījies, kā filmēt vai montēt, visu apguvis pašmācības ceļā internetā. Pats Jānis smej: “Youtubē iemācījos visu. Tagad jau vairāk es viņu gan neskatos, bet tur ir tāds viens Krievijas operators, nu viņš praktiski filmē tikai kāzas. Viņš labi izstāsta visu, kas un kā, tikai nepatīk, ka viņš daudz lamājas. Bet nu neko, tagad jau tāpat neskatos faktiski viņu. Tagad taču viss praktiski pieejams internetā. Vienīgi tā problēma, ka man nav angļu valodas zināšanu, taču var daudz informācijas atrast arī visvisādos saitos krievu valodā.”

Jānim ir arī savs Youtube kanāls, taču šobrīd tas vairs nav aktīvs pastiprinātās datu aizsardzības dēļ. “Es jau nedaudz mēslus sataisījis biju Līvānu kultūras namam. Nepaprasīju kultūras nama vadītājai, kā tur ir ar tām visām datu aizsardzībām. Nu un biju ielicis video, beigās viņa man atsūtīja baigo rēķinu. Tā es arī pārtraucu, nelieku vairāk iekšā darbus, bet tur ir vēl joprojām pieejami mani 80 darbi. Tagad redziet, ka pat dziesmu kaut kādu tu nedrīksti izpildīt, tev iepriekš ir kaut kam jāmaksā, tikai kam tieši, es tiešām nezinu. Kaut kas nedaudz jau par traku,” uzskata Jānis.

Šķiet, kas gan tur ko nemācēt – ieslēgt kameru, nospiest starta podziņu un uzfilmēt, taču Jānis smej un atklāj kādu savu pieredzes stāstu: “Visgrūtākais ir slavenos dziedātājus uzfilmēt. Atceros, ka Jersikā filmēju dziedātāju Viktoru Zemgalu. Tak viņu nevar kadrā noturēt! Nevar paspēt! Viņš vēl pieiet klāt un piebāž degunu gandrīz pie objektīva. Bet nu, kur izdodas kāds kadrs, kur nē. Bet galvenais, redz kas ir, dziesmu tu nedrīksti pārtraukt, un ka tev, piemēram, kaut kur kāda kļūmīte iznāk, vai nu jāmeklē cits kadrs, lai skaņa būtu tā pati, un to uzlikt virsū, vai nu nekā vairs darīt. Tā montāža arī strādā. Nav tas nemaz tik viegli, kā citiem varētu šķist.”

Modina kaimiņus

Jāņa kaimiņiene Kristīne, kura dzīvo stāvu augstāk, smaidot stāsta: “Katru rītu sanāk mosties ar kādu koncertu vai dievkalpojumu, jo saprotams, ka montējot nepieciešama laba skaņa, lai noslīpētu visu kā nākas. Tā nu mana ģimene jau vairākus gadus mostas. Ziemas periodā bieži nācās arī celties sešos no rīta ar himnu. Sākumā gan bija grūti, traucēja, taču ātri vien visi pieradām. Dažreiz kaimiņam atnāk arī kāds ciemiņš, to uzreiz zinām, jo tad visu vakaru viņi skatās svaigi samontētos darbus. Dažreiz pat skaņa pārsit mūsu pašu televizora pārraidi. Kad dzirdam, kad viņš sāk montēt ko, tad zinām, ka tātad ir nesen noticis kāds pasākums. Man ir patiess prieks, ka mums ir tik aktīvs kaimiņš īpaši tādā vecumā, tādus cilvēkus vēl vajag atrast!”

Jāņa lielākā aizrautība ir filmēt deju kolektīvus, jo viņš tajā saskata vislielāko dinamiku, kad viss ir kustībā. Taču pats filmētājs atzīst, ka viņam nav tādu režisora dotību, viņa lauciņš ir jau gatavu uzvedumu pasākumu filmēšana.

“Es kādreiz biju domājis uzfilmēt ar aktieriem kādu filmas gabalu ar mūsu pašmāju aktieri un raidījuma vadītāju Oskaru Bērziņu. Es teicu: “Nu davaj, tu režisē, un tad uzfilmēsim abi.” Bet viņš atbildēja: “A, kas maksās?” Nu redzi, tagad ir tādi laiki, kad tikai par naudu visi dara. Tikai nauda un vara, vairāk neko neviens negrib. Darbu, ja grib, var atrast vienmēr, ja gribi strādāt, bet, ja gribi tikai, lai tev naudu maksā, tas jau ir kaut kas cits. Bet tad, kad es pastāstu, ka es par filmēšanu neko neņem, tad visi brīnās. Cilvēki nav vienkārši pieraduši kaut ko darīt, neprasot neko atpakaļ,” atzīst Jānis.